Nav manīts, ka Latvijā tīruma pavirza (Anagallis arvensis) būtu īpaši populārs augs, turpretim Lielbritānijā tas ir plaši pazīstams zieds, saucas scarlet pimpernel.
Berlīnes publika bija ideāla – tā skatījās Latvijas filmu _Es esmu šeit _elpu aizturējusi. Šādas pirmizrādes dēļ ir vērts iet garo filmas tapšanas ceļu
Franču rakstnieks Žans Ženē (1910–1986) esejā _Alberto Džakometi darbnīca _raksta: "Skaistumam nav citas izcelsmes kā tikai ievainojums, īpašs, katram savs, apslēpts vai redzams, ko katrs cilvēks glabā sevī, ko viņš sargā un kur paslēpjas, kad vēlas pamest pasauli, lai izjustu īslaicīgu, taču dziļu vientulību."
Baltais vīrietis, 35–40. Tas var būt jebkas. Frāze uzbūvēta tā, ka tai visdrīzāk piemīt krimināla, iespējams, rasistiska konotācija: prātā nāk kāds depresīvas Austrumeiropas mazpilsētas bezdarbnieks, kurš droši vien izdarījis kaut ko sīki huligānisku, vai arī kādas Rietumu metropoles japijs, kurš sev vai citiem nodarījis kaut ko krietni nopietnāku.
Kā – pie jums neaug banāni? Pārsteigta izsaucas jauna brazīliešu dejotāja. Kā – tikai baltie?! Brīnās visa grupa, kad rādu Deju svētku video. Vai jums nav garlaicīgi? Nu... Nesen braucu cauri Sedai, uz ielas redzēju tikai vienu cilvēku – melnādainu meitenīti.
Kad mirst labs cilvēks, ir bēdīgi. Kad tuvs – sāp, bet, kad mirst absolūts skaistums, ir kauns par visu sīko, kam tērēts laiks, un lielo, kas palicis nepadarīts. Lai tev vieglas smiltis, Deivid Bovij!
Brīžiem jūtos mazliet kā Andra Keiša atveidotais karavīrs no Latviešu stāstiem, kurš gribētu, lai nekas nenotiek: "Es īsti nezinu, ko stāstīt... es nekad neesmu, tipa, publiski neko... nu tipa... teātri spēlējis... nu šitās figņas... neko tādu neesmu darījis... nezinu īsti, ko stāstīt... tā īsti noticis arī nekas nav..." Nu, visas tās figņas, ko, tipa, par dzīvi sauc.
Atceros kādus Ziemassvētkus, kurus svinējām vectēva lauku mājās. Man bija deviņi vai desmit gadi. Togad bija sabraukuši teju vai visi mūsu radi. Manā atmiņā tie palikuši kā vieni no pēdējiem Ziemassvētkiem, kurus svinējām tik kuplā skaitā.
Man viena no svarīgākajām vērtībām ir sekulāra sabiedrība, kurā ticības jautājumi ir katra paša ziņā un savstarpējā saskarsme organizēta pēc citiem principiem
Kad cilvēks sastopas ar neatbilstību starp teoriju un praksi, viena no reakcijām ir paziņot, ka teorija ir bezjēdzīga, jo tai nav nekāda sakara ar realitāti. Šāda reakcija ir naiva, jo balstās kļūdainā pieņēmumā par teorijas uzdevumiem.