Iespējams, siltākā vieta Latvijā
Arborētuma izveides aizsācējs un idejas autors savulaik bija dendrologs, bioloģijas zinātņu doktors Raimonds Cinovskis. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā viņš meklēja piemērotu vietu arborētuma izveidei un, apsekojot Lejaskurzemes ciemu māju, muižu, skolu un tamlīdzīgu vietu stādījumus, secināja, ka šajās vietās atrodas pārsteidzoši daudz saglabājušos retu augu, ko, visticamāk, vēl pirmskara periodā no ceļojumiem atveda augu mīļotāji vai jūrnieki. Tādēļ tika nolemts, ka tā ir īpaši piemērota siltumprasīgu koku un krūmu sugu un to dekoratīvo formu audzēšanai. Rucavas arborētums atrodas trīs dažādās vietās, piemeklējot dažādu augu stādījumu augšanai optimālākos apstākļus, īpaši pievēršot uzmanību temperatūrai agros pavasaros un vēlos rudeņos. Muižas kalnā atrodas ap trijiem hektāriem arborētuma teritorijas, paugurs ir morēnu kalna daļa, kas veidojusies vēl ledus laikmetā. Tas ir izvietots 33 metrus virs jūras līmeņa, un tur tikpat kā netiek novērotas ne rudeņu, ne pavasaru salnas. Otra arborētuma daļa, aptuveni pushektāra platībā, izvietota pie Rucavas skolas, kur dabīgā priežu mežā izveidoti rododendru, īvju un paciprešu stādījumi. Savukārt nelielā laukumā pašā Rucava centrā pie novada domes aug magnolijas, katalpas, skujkoku dekoratīvās formas, deiciju kolekcija, zileņu un baltegļu izmēģinājumu stādījumi, 10 šķirņu hortenzijas. Arborētuma kolekciju ar dāvinātiem un pašu roku dēstītiem augiem papildina arī Latvijas olimpieši, viņi ir arī aktīvi talku dalībnieki.
Iekļāvušies vietējā ainavā
Šobrīd Rucavas arborētums ir Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas pētnieces Ināras Bondares pārziņā, pirmos stādīšanas darbus viņa uzsāka jau 1998. gada aprīlī. Četrus kilometrus uz austrumiem no Rucavas – bijušās Rucavas muižas vietā, no kuras palikuši tikai pamati, – atrodas Muižas kalna stādījumi. Šī ir viena no ainaviskākajām arborētuma daļām, no šejienes paveras plašs un skaists skats uz Sventājas upes dabas liegumu, kas ir īpaši aizsargājama dabas teritorija. Upe ir robeža ar Lietuvu. Kaut arī arborētumā viesojamies lietainā dienā, tas ir izcili krāšņs, daļa koku iekrāsojušies dažādās toņkārtās – no maigi dzeltenas līdz ugunīgi oranžai un purpursārtai. Eksotisko radinieču pulkā Latvijas kļavu košums šķiet pieticīgs, taču ienācēji labi sadzīvo ar lielajiem kokiem, kas saglabājušies no senākiem laikiem, bet pašizsējas ceļā izplatījušies ceriņi, mežrozītes un sniegogas to atrašanos parka vidē padara ļoti dabisku.
Katrs ar savu stāstu
Ieskatoties augi pārsteidz ar lapu un zaru vainagu formu dažādību, daudziem kokiem un krūmājiem ir nobrieduši visai eksotiski augļi un sēklas. Šeit aug dažādu šķirņu saldās kastaņas, ginka koks, piramidālie ozoli, platānas, kuru lapas joprojām ir spirgti zaļas. Ināra Bondare stāsta – ja no dienvidnieciskākas zemes augs nāk, jo ilgāk tas saglabājas zaļš, jo dzimtenē tam dabiski ir ilgāks veģetācijas periods. Lielu daļu augu dendroloģe pati atvedusi no ceļojumiem un darba braucieniem ārzemēs. Viņa rāda Amerikas kļavas, Amerikas ozolus, gledīčijas, kuras atceļojušas no Bostonas. Ozoli no Sīrijas, Libānas, Japānas, Kanādas cercis, kokžņaudzēji, riekstkoku kolekcija, klinteņu kolekcija, dažnedažādu šķirņu egles… Augu sēklas arborētumam nereti tikušas arī dāvinātas.
"Vai izdīgs sēklas un augs pēc pārstādīšanas arborētumā iedzīvosies, vienmēr ir zināmā mērā eksperiments. Līdz šim man ir veicies! Uz vietas Rucavā arborētumam ir neliela stādaudzētava. Cauri pusei Latvijas vadāt palielus augus būtu sarežģīti, tādēļ galvenie darbi noteikt tepat," stāsta Bondare. Ik gadu stādījumi tiek papildināti ar jauniem un eksotiskiem augu eksemplāriem no visas pasaules.