Larisa Vinogradova ir trīs bērnu mamma un piecu mazbērnu vecmāmiņa, brīvajā laikā dzied korī un apgūst poļu valodu, bet par katru nodzīvoto dienu saka – tā ir kā Dieva dāvana.
Jaunības recepte
"Es kaut kā nejūtu, ka man ir tik daudz gadu, cik ir, kaut šogad jau būs 65. Vēl jūtos jauna, gribas vēl izdomāt kaut ko nebēdnīgu, ar mazbērniem pablēņoties. Nu, protams, paskatoties spogulī, redzu, ka nav tas cilvēks, kas bija agrāk, bet iekšēji vēl nejūtos veca. Par aiziešanu pensijā sapņoju tāpēc, ka man mamma bija slima, domāju, ka varēšu vairāk viņu aprūpēt, bet diemžēl viņa nomira, pirms es aizgāju pensijā."
Larisa atzīstas, ka dienas nav bijušas tukšas arī bez darba ikdienas rutīnas, vakarus aizņēmuši poļu valodas kursi un mēģinājumi Rēzeknes poļu korī Jutrženka. Tas viss turpinās arī tagad, kaut attālināti. "Mēs joprojām dziedam Zoomā divreiz nedēļā, ne pilnā sastāvā, pa balsu grupām. Ceram piedalīties 2023. gada lielajos Dziesmu svētkos. Otrdienu vakaros tāpat attālināti turpinās poļu valodas kursi. Man ļoti patīk." Larisai ir aizkustinošs stāsts, kāpēc viņa nolēmusi apgūt poļu valodu: "Poliete bija mana znota māte, bijusī Daugavpils Poļu ģimnāzijas direktore Ģertrūde Grāve, viņa diemžēl 2018. gadā aizgāja mūžībā. Viņa sāka mazbērniem mācīt poļu valodu, es tagad gribu to turpināt, jo tagad vairs nav, kas ar viņiem runātu poliski."
Labi cilvēki blakus
Larisas dzimtā puse ir Ziemeļlatgale, tēvs nāk no Balvu rajona Viļakas, mamma dzimusi Baltinavā. Stāstot par savu dzīvi, Larisa uzsver – viņai apkārt arvien ir bijuši labi, sirsnīgi cilvēki. Tā ir bijis Balvu rajona Stacijas pamatskolā, kur viņa sākusi skolas gaitas. "Tā ir pirmā vieta, kur sāku mācīties, un tā arī ir pirmā vide, kur sāku runāt latviski. Mana skolotāja, arī tagad jau mūžībā, bija brīnišķīgs cilvēks. Pati viņa bija no Krievijas, bet kara laikā kopā ar mammu atvesta uz Rēzekni, uz koncentrācijas nometni, kas bija Ziemeļu rajonā. Bet viena ģimene no Kruķiem, pavisam sveši cilvēki, bija viņas pieņēmuši pie sevis, tā viņa bija izdzīvojusi. Stacijas pamatskolā mums bija ļoti laba pionieru vadītāja, viņa starpbrīžos mūs mudināja dziedāt latviešu tautas dziesmas, kad staigājām pa gaiteni, viņa mūsos ieaudzināja mīlestību uz latviešu tautas dziesmu, uz visu latvisko."
Bet vissiltākās atmiņas Larisai saglabājušās par mātesmāti Annu. "Viņa bija ļoti ticīga un tā pareizi mani audzināja. Viņa man bija dzīves skolotāja kopš manas dzimšanas līdz tam brīdim 1990. gadā, kad aizgāja mūžībā. Visu to labāko, kas manī ir, iedeva tieši viņa. Vecmāmiņa tik tiešām mīlēja visus cilvēkus, kas viņai bija apkārt. Es tagad varu teikt, ka arī man nav tādu cilvēku, kuriem es vēlētu ļaunu, man visi ir labi, cenšos saprast katru, kaut arī tas reizēm nav viegli." Tāpat ar labiem vārdiem Larisa atceras Rēzeknes rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju Gunāru Klindžānu, kā arī advokātu Andri Grūtupu, kuru viņa sauc par savu krusttēvu. "Viņš ievadīja mani advokatūrā, viņš teica tā, ka advokātam jācenšas runāt ļoti īsi un kodolīgi. Pēc tam jau man pašai parādījās cilvēki, kurus es mācīju un mēģināju ievadīt savā profesijā. Es vienmēr jūtos kā laimīgs cilvēks, jo arī tad, kad bijis grūti, Dieviņš allaž ir devis kādu labu cilvēku, kas tev ar labu padomu vai ar kādu darbiņu palīdz, tad tu atrodi to izeju un turpini tālāk savu ceļu uz priekšu."
Jurisprudence vai klavieres
Larisai Vinogradovai profesijas izvēlē bija jāizšķiras starp divām mūzām – jurisprudenci un mūziku. "Manas skolotājas klavierspēlē bija Nellija Sarkane un Marianna Zvejsalniece, abas mani gatavoja turpināt mācīties mūziku vidusskolā un pat konservatorijā, bet es atnācu pie viņām ar ziediem un pateicu – nē, es būšu juriste, un viss. Es jūtos laimīga, jo man savs darbs patīk. Nevaru iedomāties, ka es kļūtu par kaut ko citu." Jurisprudenci Larisa studēja neklātienē, mamma slimoja, pēc tam jau pašai bija ģimene. "Pēc otrā kursa man bija pirmais bērns, bet pabeidzu augstskolu jau ar diviem bērniem. Ja cilvēks kaut ko grib, tad visu var, ģimene nav traucēklis."
Kas jurista profesijā šķiet visgrūtākais? Larisa nedaudz padomā. "Smagi un sarežģīti liekas tikai pašā sākumā, kad tu redzi situāciju, bet, kad sāc to analizēt pa soļiem, meklēt kaut kādus risinājumus, tad jau viss aiziet. Bet vissmagākais bija tad, kad es strādāju advokatūrā, es nevarēju sevi nošķirt no tiem cilvēkiem, kuriem mēģināju palīdzēt. Tā iedzīvojos viņu ādā, ka beigās sāku slimot, tas bija viens no iemesliem, kāpēc atgriezos jurista darbā pašvaldībā."
Muzikāla ģimene
Larisas stiprā pils ir ģimene un mājas. "Man pašai ir trīs bērni un pieci mazbērni. Otrajam vīram, ar kuru esmu kopā jau 15 gadus, arī ir trīs bērni un pieci mazbērni. Tikai vienam no bērniem vēl nav savas otrās pusītes, pārējiem visiem jau ir, tā ka varat iedomāties, cik kupla saime mēs esam. Diemžēl pēdējā laikā visi kopā varam tikties tikai caur internetu. Labi, ka vismaz divi bērni dzīvo Rēzeknē, tad ar viņiem sanāk biežāk saredzēties, kaut ārpus mājām."
Arī mīlestība uz mūziku nekur nav pazudusi, tā ir saglabājusies no paaudzes paaudzē. "Mani vecāki bija muzikāli, tēvs spēlēja akordeonu, mammai bija ļoti spēcīga balss, viņa dziedāja solo. Mans otrais vīrs ir muzikants, spēlē arī ģitāru, visi bērni dzied, spēlē kādu mūzikas instrumentu. Parasti mums ģimenē visas pasēdēšanas, visi svētki beidzas ar kopīgu dziedāšanu. Pagājušā gada Jāņos dziedājām līdz trijiem naktī."
Katrā situācijā meklēt labo
"Jo vecāka kļūstu, jo mazāk baidos no kaut kādas nākotnes, cenšos par to nedomāt, es dzīvoju šodienā. Neplānoju īpaši neko, kas ir, tas ir, ko paspēšu, to paspēšu. Jau no jaunības zinu – kā es padalos ar saviem plāniem ar kādu svešu cilvēku, 90%, ka šie plāni nepiepildīsies. Daudz kas manā dzīvē notika neplānoti, neparedzēti, neprognozējami," domīgi saka Larisa.
Viņa atceras vienu gadījumu no dzīves: "Braucu vilcienā no komandējuma Rīgā, satiku savu klases audzinātāju. Man bija tā smagi ap sirdi tajā brīdī, gribēju viņai tā kā smagumu nomest, pastāstot par savām grūtībām, bet, kad sāku stāstīt, man sanāca tāds smuks, pozitīvs stāsts. Izkāpu no vilciena jau ar priecīgu sirdi. Vienmēr jau katrā situācijā ir kaut kas labs, nevar tā būt, ka vienmēr tikai slikts. Arī tagad, kovida laikā, man tomēr ir prieks, ka braucu uz darbu, gan ne katru dienu, vairāk strādāju attālināti. Prieks par to, ka dziedu korī, kaut arī Zoomā, redzu meitenes, varam pakomunicēt, padziedāt kopā. Protams, gribētos, lai tas attālinātais reiz beigtos, bet man nav panikas vai baiļu sajūtas. Man vēl ir dzīva mammas vecākā māsa, viņa dzīvo Kārsavā, bērnu viņai nav, tāpēc es vismaz reizi divās nedēļās viņu cenšos apciemot, un redzu, ka viņa arī savos 89 gados turas, ir optimistiski noskaņota, tāpēc kauns būtu viņas priekšā čīkstēt."