Aiz statistikas, aiz katra skaitļa reģistros un uzskaites sistēmās stāv kāds konkrēts cilvēks ar savu pieredzi un pārdzīvojumiem. C hepatīts ir nopietna saslimšana, kas jebkurā gadījumā ietekmē un izmaina slimnieka dzīvi, un tās pārdzīvošana ir emocionāls satricinājums. Ar savu pieredzi dalās Māra (vārds mainīts), sieviete virs 50 gadu vecuma, strādājoša medicīnas jomā, kurai uzdevies uzveikt C hepatītu.
Izmisums, uzzinot diagnozi
Par saslimšanu sieviete uzzinājusi pavisam nejauši. Bija ārkārtīgi liels nogurums, turklāt tas mocījis jau vairākus gadus. "Pirms četriem vai pieciem gadiem biju apslimusi un aizgāju pie ģimenes ārsta, līdzās citām analīzēm uztaisīju arī aknu proves. Tā kā rādītāji bija paaugstināti, mani aizsūtīja pārbaudīties uz C hepatītu, un izrādījās, ka esmu saslimusi," atceras Māra.
Kaut arī viņa jau ilgi strādā medicīnā, pirmā reakcija bija šoks – kāpēc kas tāds notiek tieši ar mani? Šķita, varbūt analīzes ir neprecīzas, varbūt tā ir kļūda vai pārpratums. Lai veiktu turpmākos izmeklējumus, bija jādodas uz Latvijas Infektoloģijas centru apstiprināt diagnozi. Precīzu inficēšanās laiku noteikt nav iespējams, taču, izpētot aknu bojājumu pakāpi, var secināt aptuveno saslimšanas laiku. Māras gadījumā tie varēja būt padsmit gadu.
Diagnozi pēc specifisko analīžu veikšanas Infektoloģijas centrā var noteikt dažu dienu laikā, taču pēc tās ir jāveic aknu biopsija, lai zinātu, cik plašs ir aknu bojājums, un varētu piemeklēt attiecīgo terapiju. Ārsts nozīmēja interferona terapiju. Ik pēc 3–4 mēnešiem veic kontroles analīzes, lai noteiktu, kāda ir zāļu iedarbība jeb slodzes tests. Atbilde bija jāgaida gandrīz mēnesi. Un izrādījās, ka sievietei šīs zāles nederēja. Saņemot šādu ārsta slēdzienu pēc četriem smagiem mēnešiem, kuru laikā bailes un nomāktība par smago slimību mijās ar fizisku nelabumu, ko izraisīja lietoto zāļu blaknes, sievieti emocionāli sagrāva. "Nākamajā dienā pēc zāļu devas saņemšanas man bija ārkārtīgi slikti. Nespēks, vemšana. Tādas ir šo medikamentu blakusparādības. Turklāt man katastrofāli nokritās leikocītu līmenis un nācās lietot papildu medikamentus, lai to normalizētu," atceras Māra.
Bez līdzcilvēku atbalsta neiztikt
Darbavietā par viņas saslimšanu zināja tikai vadītāja, un viņa sievieti atbalstīja – kad Māra jutās ļoti slikti, varēja doties mājās nedaudz agrāk. Iespējams, fiziski vieglāk būtu ārstēšanos veikt mājas apstākļos, taču, esot darba ikdienā, nav laika domāt par savām grūtībām, slikto dūšu, bezcerību. Mājās četrās sienās var iekrist depresijā. "Svarīgi arī, lai ir labs kontakts ar ārstējošo ārstu un ģimenes atbalsts. Par laimi, man tāds bija," Māra piebilst.
Ārstējošā ārste kā vienu no iespējām atveseļošanās meklējumos ieteica doties uz ārzemēm, kur tobrīd bija pieejami inovatīvi, efektīvi medikamenti, kas tobrīd Latvijā vēl netika piedāvāti C hepatīta slimniekiem. Taču sievietei tādas iespējas nebija.
Par laimi, pēc gada inovatīvās zāles nonāca arī līdz Latvijai. Māra bija augsta riska grupā un šo bezinterferona terapiju saņēma kā viena no pirmajām, izejot ārsta konsiliju un saņemot pozitīvu slēdzienu. 75% zāļu izmaksu sedza valsts, 25% bija sievietes pašas līdzmaksājums. Tobrīd līdzmaksājums bija 200 eiro plus pārējās zāles, kas normalizēja pašsajūtu un līdzsvaroja vispārējo veselības stāvokli, – vēl ap 200 eiro. Māra atceras, ka arī jaunajiem medikamentiem bijušas blakusparādības, mazākas, bet tomēr.
C hepatītu Mārai ir izdevies izārstēt, taču ik pa laikam ir jāveic kontrole un jānodod analīzes.
Infektoloģijas centru apmeklēju jau daudzus gadus, un slimnieki ir jaunas sievietes, jauni vīrieši darbspējīgā vecumā, un viņu ir daudz! "Cilvēki dzīvo visai bezrūpīgi – gan mainot seksuālos partnerus un neizsargājoties ar prezervatīvu, gan speciālisti, kas veic manikīru, tetovēšanas pakalpojumus, un pat stomatologi nepietiekami dezinficē instrumentus. Daudzi darbojas automātiski, un tas ir nepareizi, jo C hepatīts ir ļoti dzīvotspējīgs. Informācijas, kā var inficēties, ir pietiekami, taču cilvēki nez kāpēc domā, ka ar viņiem jau tas nenotiks," uzsver Māra.