Arī pats dzīvoklis bija ērts un funkcionāls - trīs vidēja lieluma istabas, uz dienvidiem vērsts balkons, kompakta virtuve un labierīcības. Dzīvoklis bija silts un komfortabls, komunālie un apsaimniekošanas maksājumi - nelieli. Plānojumā un telpiskajā labsajūtā bija novērojama īpaša kvalitāte, kas allaž lika domāt par savulaik notikušo sarunu ar arhitektu Modri Ģelzi. Viņš atcerējās, ka atšķirībā no šodienas, kad jauno dzīvokļu plānojumi nereti top vienā dienā, pie striktu normu ierobežotajiem dzīvokļu plāniem arhitekti padomju laika projektēšanas institūtos strādāja pat vairākus gadus. Lai arī daudzveidīgs, dzīvokļu plānojums jaunajos projektos bieži vien ir nefunkcionāls, neveiksmīgi orientēts pret sauli, telpiski neproporcionāls un pat muļķīgs.
Dzīvi tipveida daudzdzīvokļu mājās raksturo arī zināms sociālais šarms, jo te var sastapt visdažādākās pilsētnieku kategorijas. Padomju laikā celtajos mājokļos dzīvo daudz pensionāru, kas savukārt var izrādīties draudzīgi un noderīgi kaimiņi jaunajām ģimenēm, kuru pirmais dzīvoklis bieži atrodas tieši šādās ēkās. Vecie cilvēki var pieskatīt bērnus, dzīvniekus un arī pašu dzīvokli saimnieku prombūtnes laikā. Tie rūpēsies, lai nelietderīgi netiktu tērēts dārgais siltums, turklāt būs klusi un izpalīdzīgi kaimiņi.
Dzīve padomju laika tipveida mājoklī
PLUSI:
- Rajons ar vēsturi un labu infrastruktūru
- Racionāls plānojums
- Labs izsauļojums
- Zema apsaimniekošanas maksa
- Labi kaimiņi
- Zaļa, klusa, tīra vide
MĪNUSI:
- Nekopta apkārtne
- Neglītas koplietošanas telpas
- Pelēcīga, nolaista fasāde
- Bažas par ēkas īsu mūžu
- Nav ērtu palīgtelpu, autonovietnes, bērnu rotaļu laukumu
Siltināt un sakopt
Padomju gadi tomēr bija vienveidīgas un visumā pelēkas estētikas laiks, kad jau tā trūcīgo būvniecības materiālu klāstu sliktas arhitektūras kvalitātes virzienā bīdīja arī zagšana un nevērība. Padomju laikos tapušo ēku kvalitāte ir dažāda, taču tā ir pietiekami laba, lai ēkas kalpotu ilgi un droši. Protams, ar nosacījumu, ka tās tiek tālredzīgi un godprātīgi renovētas, siltinātas un apsaimniekotas. Būtiskākais nepatikas cēlonis pret padomju laika mājokļu arhitektūru ir saistīts ar haotisko apkārtni, zināmu vides degradāciju koplietošanas telpās un agresiju, ar kādu autostāvvietas un jauni būvlaukumi aizņem māju iekšpagalmus.
Lielākoties padomju laikos tapušo ēku arhitektūru nevajag uzlabot - pietiek ar remontu, siltināšanu un apkārtnes sakārtošanu. Tomēr ir daudz citu ēku - bijušās kopmītnes ar mazgabarīta istabām, vienu vienīgu tualeti gaiteņa galā un dušu pagrabā, ka ir nepieņemama dzīves forma mūsdienās, kā arī dažādas rūpnieciskas būves un nepabeigtas dzīvokļu mājas, kuras būtiski jāpārveido, lai tajās varētu dzīvot. Iespējas ir plašas, un realizētie piemēri dažādi - no vienkāršām rekonstrukcijām līdz nopietnai arhitektūras ķirurģijai. Kā tipisku gadījumu pirmajā grupā var minēt pašvaldības mājas Dreiliņos, kur 90.gadu sākumā pusratā pamestas jaunbūves pirms dažiem gadiem, siltinot ārsienas, bēniņus un grīdas, ieliekot stikla pakešu logus un izbūvējot lodžijas, tika izvedotas par jaunām mājvietām daudziem dzīvokļu rindā nonīkušiem rīdziniekiem. Neilgi pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā apmeklētie dzīvokļi neliecināja par kādu īpašu arhitektūras un būvniecības kvalitāti - vien jauni un glīti, taču aptaujātie iemītnieki šķita apmierināti un laimīgi. Jauns, gaišs un paša mājoklis daudziem joprojām ir sapnis.
No kopmītnes par dzīvokli
Divas birojā Depo projekts tapušas kopmītņu pārbūves rāda, cik daudzveidīgas ir šādu ēku transformācijas iespējas. Vecās arhitektūras aprises gandrīz nav pamanāmas nedz Hāpsalas ielas namā, kur māja individualizēta ar rotaļīgu logu dalījumu un jumta izbūvi, nedz Brasas ielā, kur fasādi atsvaidzina krāsa un balkoni. Abas ēkas ir ideālam tuvi risinājumi, jo bez liekiem pārspīlējumiem veco ēku saglabājot kā strukturālo bāzi, ir radīta mūsdienu mājokļu pircējam pievilcīga ekonomiska arhitektūra. Abos projektos diskrēti palielināts stāvu skaits, izbūvēti lifti, kāpņutelpas, balkoni un terases.
Viens no piemēriem padomju jeb pēckara ēku vērienīgā rekonstrukcijā ir laikraksta Diena jaunais birojs degradētas rūpnīcas vietā. Lai arī šī nav dzīvokļu māja, birojā Arhis tapušais rekonstrukcijas projekts rāda iespējas necilu, pat nožēlojamu būvju pārtapšanas potenciālu. Zaigas Gailes birojā top Cigoriņu fabrikas rekonstrukcijas projekts, kur par komfortabliem dzīvokļiem pārveidos ne tikai pievilcīgas vēsturiskās ēkas, bet arī padomju laiku rūpnīcas korpusus.
Priekšlikums 50.gados tapušas ēkas rekonstrukcijai par biroju izstrādāts arī jaunajā arhitektu birojā MARK, kur pašreizējo U veida ēku arhitekti papildinājuši ar piebūvi pagalmā. Arī šī nav dzīvokļu ēka, taču varētu tāda būt, jo princips - piešķirt komfortu un paaugstināt arhitektūras kvalitāti - ir attiecināms uz daudzām aizgājušajās desmitgadēs tapušām ēkām, kas jaunajos apstākļos šķiet bezcerīgi nelietojamas.