3x3 nometne ļauj saglabāt saikni ar etnisko dzimteni
Darina ziedu pušķus
Anita stāsta, ka pirmo reizi uz 3x3 atbraukuši, kad Zīlei bijis tikai gads. Kopš tās reizes ģimene dažādos sastāvos šurp devusies ik gadu. "Šajā sakarā nevienam netiek dota nekāda izvēle," nosmejas Anita, bet meitenes piebilst, ka nebrauc piespiedu kārtā, tā ir viņu pašu izvēle, jo te var iepazīt daudz jauku cilvēku, neformālā gaisotnē apmainīties domām, iemācīties tādas lietas, ko Londonā apgūt nav iespējams. Tā ir iespēja labāk izzināt Latvijas vēsturi, klātienē baudīt dabu un no pirmavotiem nometnes nodarbībās uzzināt daudz vērtīgas informācijas par politisko situāciju, dzīvāk izjust Latvijā notiekošo. Anglijā šī informācija ir mazāk pieejama. Baņutai interesē māksla, un viņu Kazdangā var sastapt gleznošanas nodarbībās. Lauma katru vakaru ar prieku iet uz dančiem un iemācījusies veidot ziedu pušķus. "Anglijā tas nav ierasts. Tur skolas izlaidumā vai viesībās nedāvina ziedus kā Latvijā, bet te pušķus var iemācīties izveidot gandrīz no nekā," — sajūsmināta stāsta Lauma. Savukārt Anitai ļoti nozīmīga bijusi 2007.gada nometne Alsviķos Alūksnes rajonā, jo no tās puses nākuši viņas senči.
Anita atceras, ka viņas vecāki, apmetoties uz dzīvi Anglijā, nebija īpaši aktīvi latviešu pasākumu apmeklētāji. Taču tēvs uzskatīja, ka izglītībai ir liela nozīme, un bērniem mācīja latviešu valodu. "Tā kā mana vecāmāte uz Angliju no Latvijas pārcēlās 1967.gadā un stāstīja mums par padomju Latviju to, ko nezināja citi, man pret šiem notikumiem bija sava attieksme. Sapratu, ka Latvija nav tāda jaunības sapņu zeme kā varbūt daudziem likās. Sākumā man vairāk interesēja politika, nevis latviešu folklora, domāju — nu ko tie cilvēki tā jocīgi dejo. Bet, kad sāku visā iedziļināties, sapratu, ka tas ir kas vairāk par vienkāršām dejām. Tagad Londonas latviešu skolā pati pusaudžiem stāstu par folkloru, spēlēju ar viņiem dažādas spēles, iepazīstam tradīcijas," stāsta Anita.
Lai nezaudētu saikni
Latviešu skolu, kurā bērni līdz trīspadsmit gadu vecumam apgūst Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, valodu, tradīcijas, apmeklējušas arī Lauma un Baņuta, pašlaik to dara Zīle. Lauma piebilst, ka daudziem tā ir iespēja kopt latviešu valodu, jo ne visās ģimenēs šajā valodā runā ikdienā: "Anglijā mēs ģimenē latviski runājam iespēju robežās, bet Latvijā gan sarunājamies tikai latviski." Anita turpina meitas iesākto: "Tāpēc arī mēs gadu no gada braucam uz nometni, lai nezaudētu saikni ar Latviju un latviskumu. Kopjot senču tradīcijas, mēs Anglijā svinam latviskās Lieldienas, Jāņus, Ziemassvētkus un ar savu bluķa vilkšanu un citām izdarībām ne reizi vien esam pārsteiguši kaimiņus."
Vēloties labāk izjust savu etnisko dzimteni, Kalnu-Tīmaņu ģimene 2005.gadā iegādājās māju Baltezerā un Anita ar ģimeni pārcēlās uz Latviju, lai gan Anita darba dēļ turpināja braukāt uz Angliju. Meitas sāka apmeklēt latviešu skolu, taču pēc diviem gadiem tieši meiteņu dēļ tika pieņemts lēmums atgriezties Anglijā. "Mums nebija pieņemams tas, kas notika skolā, šeit tomēr ir cita izglītības sistēma, un mums vairs nebija gribas mācīties, mēs gribējām atgriezties skolā Anglijā. Apmierināta bija tikai mazā Zīle, jo viņa apmeklēja starptautisko skolu. Mēs vēl nebijām gatavas upurēties šī sapņa par Latviju labā," saka Lauma. Viņa piebilst, ka pa šiem gadiem sapratusi — Latvija nav draudzīga valsts ģimenēm ar bērniem. Skumji to dzirdēt no četrpadsmit gadu vecas meitenes, taču nevaru arī viņai nepiekrist.
Tomēr Lauma pieļauj domu, ka tad, kad būs pieaugusi, varētu te atkal apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Taču tad jau tai vajadzētu būt citai Latvijai — demokrātiskai, ar izglītotiem un inteliģentiem valsts vadītājiem, kas pietiekamu vērību pievērš izglītībai, emocionāli izaugušai. Latvijai, kurā cilvēki izprot un novērtē senču gudrības un folkloras vērtības.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.