Kamēr
slavenais kinorežisors Marčello meklēja pienu daiļās blondīnes Silvijas
kārtējai kaprīzei — Romas nakts tumsā atrastajam kaķēnam —, ekrāna dīva
Anita Ekberga — viņa ir tā Silvija — paguva vien iesaukties "Svētā
Dievmāte!" vai kaut kā tamlīdzīgi: skaistule pa šauro ieliņu spraugu
bija ieraudzījusi Trevi strūklaku (filmas La dolce vita fragments
atrodams šeit — http://www.youtube.com/watch?v-=3o15U-TomYsc&NR=1).
Šo lielisko tīra Romas baroka destilātu — gigantisko (20 x 26 m) Nikolas Salvi skulpturālo konstrukciju — citādi kā par pārmērīgās fantāzijās trakojoša mākslinieka sapni/murgu nenosauksi. Tā iemieso visdīvainākajās pozās izvijušos, tomēr graciozu figūru/miesu blāķi ap mitoloģisko spēkavīru titānu Okeānu centrā. Okeāns, dažnedažādu dievību un alegorisku figūru apskauts un sēdēdams milzu gliemežvākā, ar diviem jūras zirgiem un sīkākiem pavadoņiem tritoniem triumfāli iebrauc nelielajā laukumā kā tāds maķenīt komisks, tomēr iespaidīgs curioso — pārpratums. Un vēl tas baseins ar smaragdzaļo ūdeni, kurā bez apstājas uzbudinošā čalā līst, tek, šļācas, gulgo un šļakato dzīvinošā ūdens strūklas un tērcītes, un ikkatrs, kas šo brīnumu redz pirmoreiz, uzskata par māņticīgu pienākumu ūdenstilpnē atstāt kādu nebūt monētiņu — uz atgriešanos (lai šis vēlējumies piepildītos, otra kapeika noteikti jāiemet Romas "piena upē" Tibrā).
Bet XX gadsimta dulnāko un svabadāko kinoģēniju Fellīni detaļas neinteresēja — kur no viņa šedevra La dolce vita jeb Saldās dzīves hrestomātiskās mīlas epizodes pazuda Silvijas pievāktais sīkaļa kaķēns? Kā tad nakts kadrā ar baseinā sastingušiem mīlniekiem pēkšņi, uz burvja mājienu iestājās diena ar tās vēstnesi — izbrīnītu zēnu picas izvadātāju pie velosipēda?
Arī Roma nav iespējama detaļās — lai saprastu un iepazītu šo unikālo arhitektūras veidojumu "bez plāna", par pasaules Mūžīgo pilsētu dēvēto pilsētbūvniecības fenomenu, tajā ir vismaz jādzīvo.
Romu nav iespējams apgūt tūristiskos pārskrējienos, turklāt nav no svara, vai jūs Romā būsit nedēļu vai mēnesi. Jo jebkurš, pat visplānākais ceļvedis jūs ātri vien iedzīs dziļā izmisumā: te no katra ielas stūra, no katras ēkas un būves, nē, no katra akmens elpo pasaules vēsture, un katrs, pat visniecīgākais sīkums pilsētā kaut ko nozīmē (nu, kaut vai Fontana di Trevi — slavenais nosaukums vienkārši ir tre vie — triju ielu krustojums, ko paši romieši uzskata par apburtu vietu, jo tajā pat ar karti rokā ir neiespējami nokļūt pirmajā piegājienā).
Tādēļ iesaku Romā ierasties vēlu vakarā un pēc mudīgas iekārtošanās viesnīcā doties meklēt tieši šo "apburto vietu" — lai sāktu iepazīt pilsētu kā saldu sapni, kā drusciņ nereālu ilūziju. Atklāšu noslēpumu: 1963.gadā filmas La dolce vita Trevi strūklaka ir Cinecitta paviljonos uzbūvēta mulāža mērogā viens pret vienu, jo pat ģēnijam Fellīni neļāva filmēšanai izmantot oriģinālu pilsētā, tā ka nemēģiniet atkārtot Mastrojāni un Ekbergas varoņdarbu un peldēties naktī iedegto prožektoru gaismā zaigojošajā strūklakas sniegbaltā marmora baseinā, kura zaļzilais ūdens tiešām efektīgi spīd vienā zeltā, — sods būs 400 eiro (vēl sīkums: katru gadu municipālā policija no Trevi baseina izmakšķerē ievērojamu, desmitos tūkstošu eiro mērāmu "sīcenes" summu, kas aiziet apkārtnes labiekārtošanai).
Bet ko darīt cilvēkam, kurš nolēmis aizšaut uz Romu vīkendā? Vai ar nedēļas nogali pietiks, lai mājās palikušajiem teiktu — jā, es nedaudz pazīstu Romu, esmu tur viesojies? Mana atbilde ir — jā. Trīs dienās ir iespējams... sākt baudīt Romu. Lai noteikti tur kādreiz atgrieztos, kā smejies, ar skaidru galvu — pamatīgāk izplānotā ceļojumā. Bet pirmajā reizē vajag sākt tieši tā — neprātīgi mesties Romā. Bez Lonely Planet vai The Green Guide un Eyewitness (kaut arī tieši pēdējos divus uzskatu par jēdzīgākiem ceļvežiem, jo tie domāti praktiskiem "normālajiem cilvēkiem", ne snobiem vai "alternatīvās izklaides" cienītājiem — estētiem un citiem feinšmekeriem) priekšzināšanām. Tomēr pirms kāpšanas lidmašīnā uz Romu vērts iegaumēt trīs likumus.
Pirmais likums (nr.1), kas jāzina vismaz par trim Eiropas pilsētām Romu, Venēciju, Parīzi, — kategoriski atteikties braukt uz turieni vasarā, sevišķi jūlijā/augustā. Ja vien nevēlaties šo triju dižpilsētu svelmē kā pārslānītā metro vagonā kolektīvi stumdīties ar ziepjutraukiem apkarinātu japāņu/krievu tūristu ordu un vācu pensionāru pūļu apskāvienos pie ikkatra kaut cik ievērojama "tūrisma objekta".
Romas pirmajai ciemu reizei visērtākais laiks ziemeļniekiem ir akurāt pavasaris (vislabāk aprīlis/maija sākums, kad zied mandeles un persikkoki, puto rozā acālijas pie leģendārajām Spāņu kāpnēm, var bez sāta saēsties pirmos ķiršus un zemenes). Vai, jā, jā, rudens, pat novembris un decembris ir īstā izvēle — vēl turas patīkams vēlīnais siltums, un var pēc sirds patikas nīkt muzejos — tur nav rindu! Turklāt ir klāt dāvanu laiks, un piedāvājums noteikti ir lielāks un, kas vēl svarīgāk, ievērojami lētāks nekā Rīgā (pat Via Condoti — smalko modes boutique ielā nav vasaras burzmas). Tiesa, izpārdošanas Romā notiek tikai janvārī, bet tad iet vaļā temperamentīgo itāļu šopoholiķu karnevāls, kuru labāk tomēr vērot pa gabalu. Pietiks, ja jūs vienkārši ļausities Romai — kā spēcīgai straumei, kas nes pati.
Nākamais likums (nr.2) — atmetiet cerības, ka jums pirmajā reizē vajag paspēt noķert visu. Precīzāk, no visa pa druskai. Nekas nesanāks. Nevajag jums noteikti uzkāpt visos slavenajos Romas pakalnos — pilsēta, kā to zina katrs apzinīgs tūrists, atrodas uz septiņiem pakalniem (romieši gan joko, ka tie septiņi pakalniņi esot pilsētas "tētiņus" Romulu un Remu zīdījušās vilcenes pupiņi). Pietiks, ja paspēsit apmeklēt vienu, visaugstāko — Janikulu/Janicolo, kas, skaidra lieta, nosaukts māņu dieva Jānusa vārdā. No Piazza Rovere stāvajā uzcilnī pie divseja Jānusa var uzrāpties (atdursities tieši pie Svētā Onufrija klostera) vai palēnām uzčāpot pa mazām ieliņām no Romas demokrātiskākā rajona Trasteveres puses vai vēl lēzenākām no Via Garibaldi — tad redzēsit Fontana Paola, kas nav mazāk iespaidīga par Trevi. Tepat blakus ir balta marmora baznīca San Pietro in Morino (būves celtniecību finansēja Spānijas Izabella un Ferdinands, gleznojumu skices pasūtīja Mikelandželo, Rafaēlam, Sebastjāno del Pjombo, Gvido Reni un Vazāri, dažas gleznas palikušas, vērtīgāko savāca Vatikāns, kad XVIII gadsimta nogalē ķērās veidot savu muzeju kolekciju) — un šī ir tā nelaimīgā vieta, kur krustā piesita pirmo apustuli/sekotāju skolnieku pēc Jēzus. Sita ar galvu uz leju, lai "nebūtu kā ar Skolotāju". Vēlāk pie šīs baznīcas un zem netālā dzīvā brangā ozola, kurā redzamas zibens pēdas, savas poēmas lasīja prātu zaudējušais Torkvato Taso, XVIII gadsimta poētu brālības Arcadia loceklis, kurš bija izmucis no trako nama un patvēries Sant"Onofrio klosterī, kur arī nomira, nesagaidījis vienu dienu, kad pāvests Kliments VIII viņu pasludināja par Romas dzejnieku dzejnieku. Lauru vainagu uzlika Taso līķim. Bet ar Arcadia aizsākas slavenās Romas Akadēmijas vēsture. Man šī vieta ir mīļa, jo no kalna kā uz delnas paveras visa Romas panorāma — skats aizklīst līdz pat gaišzilā miglā tītajiem Albāņu kalniem. Un te pievakarēs tiešām prāts nesas uz dzeju. Jo rudenī Romā ir īpaša gaisma — pēc tās, gluži kā pēc Venēcijas rozā miglas novembrī brauc romantiski stīgoti pilsoņi.
Diez vai pasaulē atradīsies piemērotāka vieta "nekā nedarīšanai" par Romu. Visu svarīgāko šeit tu apjēdz, nevis, atgāzis galvu, vērodams Siksta kapelu vai stundām vazādamies pa Forum Romanum — šo civilizācijas šūpuļvietu un grandiozāko "arhitektūras izrakteni" uz planētas —, bet ar visiem jutekļiem, apziņu ieskaitot, mēģinādams satvert bizantiskai mozaīkai līdzīgo pilsētas garu. To, ko romieši dēvēja par spiritus (vīna tvaiki).
Un trešais likums (nr.3) — vajag iegaumēt, ka ir vismaz divas "pamata Romas" — klasiskā, tā, kurā valdīja imperatori un citi ļaundari, kurā caur daudzajām Triumfa arkām jāja dižie karavadoņi un soļoja viņu vergi karavīri, kurā pilsētnieki bija pūlis, uz kura fona slējās amfiteātri ar asiņainajām gladiatoru cīņām (Kolizeju tomēr vērts aplūkot, par spīti šīs vietas nolādētajam statusam) un tūkstošiem kristiešu devās pa Via Apia pretim savām ciešanām un atpestīšanai nāvē (un, ja jau velk uz eksistenciālām noskaņām, neaizmirstiet savā maršrutā iekļaut katakombas).
Un ir pavisam cita Roma — viss, kas bija, sekoja "pēc tam". Rotaļīgā, kultūras, akmens mežģīņu un apzeltījumu — gan īsto, gan falšo — spozmes spēle, renesanses vai barokālā Roma, Roma, kura "visiem patīk" un kuras mērogs ir cilvēcīgs.
Tādēļ es bez jau minētās Trevi strūklakas (pirmajā naktī) un Janikula (rēķinieties ar pusi dienas, ja riskēsit pieķert klāt arī pastaigu Romas forumā — ilgāk) ieteikšu deviņas vietas un lietas, ko iespējams aptvert un "sagremot" akurāt trijās dienās, nezaudējot cieņu savās acīs un nekļūstot par izmocīta, dusmīga, pēc suņa noskrējušamies tūrista karikatūru. Bet 12 Vatikāna muzejiem, Svētā Pētera bazilikai un laukumam, amizantajam nākotnes pilsētas modelim EUR jeb E 42 rajonam (tautā sauktam par Musolīni projektu) un citiem miljonveidīgajiem Romas dārgumiem no antīkās pasaules līdz mūsdienām — lai paliek laiks un vieta nākamajai reizei.
1. Piazza Campo de Fiori jeb Puķu laukums
Visromantiskākais un mājīgākais antīkās Romas kaktiņš. Sena tirgus vieta, kuru joprojām sargā diezgan drūma paskata melna figūra — tā ir Džordāno Bruno statuja (iesaku viesnīcu izvēlēties tieši šajā rajonā — ērti visur būs aizstaigāt kājām, kaut arī te neatradīsit nevienu "statusa" hoteli, toties daudz mazu un lētu ūķīšu būs pa pilnam). Vakaros te ap lielisku vīna tirgotavu Via Baulari stūrī saplūst ļaudis, lai garšīgi paēstu "mājas stilā" — viss tirgus placis ir nosēts ar restorāniņiem. Optimisms un dzīvesprieks kūsā. Un te ir lērums krāmu bodīšu un antīku lietu veikaliņu, kuros uz tevi šķībi neblenzīs kā uz potenciālu zagli, kā tas bieži gadās antikvariāta salonos — boutique. Turklāt piedāvājums jau neatšķiras — īstus retumus Romā nepārdod. Tie diemžēl meklējami citās metropolēs.
2. Panteons — Piazza della Rotonda
Iekšpusē celtne atgādina rūpīgu imitāciju — tik neticami laika zoba neskarta tā izskatās. Taču pietiek apstaigāt Panteonam apkārt no ielas puses, lai pēc saplaisājušajām, rētainajām akmens bluķu sienām saprastu — oi, šai ēkai patiešām ir divi tūkstoši gadu! Jums paveiksies, ja iekšpusē būsit lietus laikā — no apaļās atveres baznīcas griestos līs brīnumains gaismas un ūdens stars — stabs. Absolūti mistiska vieta.
3. Karavadžo — Piazza di San Luigi dei Francesi 5
Pa ceļam no Panteona uz Piazza Navona starp baroka un renesanses laikmetu krāšņumiem var atrast pavisam neticamus ūnikumus — te divās baznīcās (San Luigi dei Francesi un San Augostino, kas blakus) slēpjas uzreiz četri Karavadžo šedevri — un, lūk, jums nenāksies stundām nīkt pie Villa Borghese muzeja, lai apskatītu slavenā "gaismas un kaisles" gleznotāja plašāko darbu kolekciju pasaulē. Arī ieejas maksa zemāka — tik vien kā mijkrēslī dusošās bildes apgaismojošas lampiņas iedegšanai divi eiro.
4. Borgēzes pils parks — Villa Borghese
Gigantisks, Romas teritorijā plašākais parks ar zooloģisko dārzu un lekniem zālieniem, kuros katrs bez policistu svilpes aizlieguma brēcieniem var vāļāties pēc sirds patikas, laizot vietējā gelateria nopirktu saldējumu — itāļu saldējums/gelato ir vislabākais, garšīgākais, bet arīdzan treknākais pasaulē. Protams, ja jūsu nolūks tomēr nav doties uz trim pirmklasīgiem mākslas muzejiem, kas tur parkā stāv!
5. Navona laukums — Piazza Navona
Baroka mākslas pilnība, arhitektūras un tēlniecības šedevrs, kas atrodams ikvienā mākslas vēstures grāmatā un ikvienā enciklopēdijā. Līdzīgi kā Trevi fontāns, arī šis laukums ir paslēpies starp ielu kvartāliem un skatienam atklājas pēkšņi — wow!!! Formās izstieptā laukuma vidū Bernīni Četru upju strūklaka. Tagad, tuvojoties Ziemsvētkiem, še parasti notiek viskrāšņākās atrakcijas un bērni pulcējas ap zeltīto, uguņojošo karuseli — brīžiem rodas aizdomas, ka tas ir vienīgais visā Romā.
6. Geto — Ghetto
Aplam jocīgas vietiņas te var atrast. Piemēram, bāra letēs pārvērstus antīkos sarkofāgus, no imperatora Augusta sievas Oktāvijas portika fragmentiem uzceltu viduslaiku namiņu, kura otrā galā slejas maza baroka laika baznīciņa. Atsevišķā rajonā izolētie senie ebreji iekārtojušies, kā nu pratuši, — ar radošu izdomu, šodien teiktu.
7. Spāņu kāpnes — Piazza di Spagna
Baroka arhitektūras brīnums, kāpnes, kas kā graciozs gaiša marmora strautiņš tek no divu ragu — torņu Trinita dei Monti baznīciņas uz koķetu strūklaciņu pakājē, kuru sauc par Laiviņu. Te uzreiz uzlabojas oma. Un tieši te ir koncentrēti visi butiki, hoteļi un restorāni "ar vārdu". Sargiet savus makus. Ne no superdārgajiem veikaliem — no kabatzagļiem. Šis ir arī viņu iecienīts rajons, jo visriņķī spieto amerikāņi, bet tie, kā zināms jau no aģenta 007 filmām, ir "visstulbākie un vislētticīgākie tūristi pasaulē".
8. Romas gastronomiskā vizītkarte
nav pica vai pasta. Pat ne saldais ēdiens cappuccino, kuru mēs esam paraduši strēbt kā uzputotu kafiju (neizgāzieties, jo Romā kapučīno pēc 11 tiešām restorānos nepasūta).
Tas ir savādais dārzenis artišoks. Īstens Romas artišoks pīnijas rieksta lielumā ir dabūjams tikai pilsētas vēsturiskajā rajonā ar biedīgo nosaukumu Ghetto. Jā, geto, un visgardākais ir artišoks alla judia (ebreju gaumē) — apcepts verdošā olīveļļā vai minūtes četrdesmit ar galvu vēkšpēdus sutināts eļļā kopā ar pētersīļiem, piparmētrām un ķiplokiem. Vislabākais — krodziņā Sor Margherita, kas atrodas Geto, Piazza Cinque Scole 30. To katrs romietis ieteiks.
9. Kafija Romā ir laba jebkur
Pat ieskrietuvēs, kuru izskats atgādina padomju laiku Rīgas dzelzceļa stacijas bufeti — tuneli (par lielu brīnumu, Romā tādu netrūkst). Tomēr uzskata, ka visvisvis...labāko servē divās kafejnīcās: Tazza d"Oro (tātad Zelta krūzītē) pie Panteona un bārā San"Eustachio tieši pretim baznīcai ar aļņa galvu fasādē (Piazza Sant"Eustachio 82). Ar labu dubulto espresso ir kā ar augstākās proves naftu — jūsu motors darbosies līdz pilnīgam spēku izsīkumam vismaz pusi diennakts. Un būtu jau arī dīvaini Romā dzert zaļo vai mežrozīšu tēju.