Izvēle ceļot uz Grieķiju augusta sākumā mums bija nejauša. Augusts ceļotājiem parasti ir visneizdevīgākais, jo pēc saules izslāpušie ziemeļeiropieši par visām varītēm cenšas pārvietoties uz dienvidiem, radot milzu sastrēgumus lidostās un, protams, arī cenu kāpumu tūrisma piedāvājumam.
Bet, tā kā viens no mūsu ceļotājiem mācās skolā Lielbritānijā, kur vasaras brīvdienas sākas tikai jūlija beigās, nācās ceļot tieši šajā laikā, izvēloties pieņemamāko no variantiem. Izvēle krita uz Faliraki Rodas salā. Galvenais, lai tur būtu silti – šī vasara ar sauli mums nav bijusi devīga. Braucam!
Siltuma tik tiešām bija pārpārēm – Roda pieder Grieķijas Dodekanesas salu grupai, kur klimats ir viskarstākais un ir vairāk nekā 300 saulainu dienu gadā. Vēlā vakara stundā izkāpjot no lidmašīnas Diagora starptautiskajā lidostā, sajūta bija kā silti piekurinātā virtuvē. Ne jau velti mobilā telefona ekrānā kā vietas nosaukums parādījās Paradisi. Kā paradīzē jutāmies arī tad, kad, nolikuši mantas viesnīcas istabiņā, steidzāmies uz pludmali. Vai paradīzē ir tik trokšņaini?
Pēc vieniem naktī kūrortpilsētiņas galvenā iela bija stāvgrūdām pilna, pilnā sparā darbojās suvenīru iepirkšanās vietas un tavernas, pa šauro ielu izmanījās pārvietoties ne tikai gājēji, bet arī automašīnas un motorolleri, starp citu, viens no izplatītākajiem vietējo iedzīvotāju pārvietošanās līdzekļiem. Pašā ielas galā valdonīgi šalca Egejas jūra.
Vēlāk sapratām, ka salas iedzīvotājiem, no kuriem, kā stāstīja taksometra šoferis, uz desmit tūristiem ir labi ja viens grieķis, dzīve noris pārsvarā vakaros un naktīs, jo dienas svelme līdz pat +37 grādiem arī mums, pēc siltuma izslāpušajiem, bija grūti panesama. Visskaistākie šķita agrie rīti, kad pludmalē vēl ļaužu nebija daudz, no jūras pūta spirdzinošs vējiņš un pati jūra bija kā brīnums – silta, tīra, bet neganti sāļa, gluži kā gurķu sālījums. Jau drīz vien krastā saradās drūzma, jo Faliraki kūrorts ir slavens ar savām ūdenssporta iespējām.
Rodas salu dēvē par Rožu salu, par Bruņinieku salu, par Taureņu salu. Ziedu krāšņums, cikāžu apdullinoši skaļā čirkstoņa olīvu birzīs (starp citu, atšķirībā no mūsu sienāžiem cikādes dzied tikai svelmainajā dienasvidū, vakaros tās noklust), akmeņainās kraujas un zila jūra. Vislabāk ir salu izbraukāt ar noīrētu automašīnu, bet, ja šādas iespējas nav, tad ar autobusu visai lēti var nokļūt gan Rodas pilsētā, gan otrā ievērojamākajā vietā – Lindas cietoksnī.
Vairāk nekā 2400 gadu senā Rodas pilsēta apbur jau ar Mandraki ostu, pie kuras ieejas kādreiz esot stāvējis viens no septiņiem pasaules brīnumiem – Saules dieva Kolosa statuja. Tā esot sabrukusi zemestrīces laikā 227. gadā p.m.ē., tagad šajā vietā slejas divas kolonnas ar graciozas briežu mātes un brieža atveidiem.
Rodā viss ir juku jukām – hellēnisma laika drupas un sv. Jāņa bruņinieku XI gs. būvētie dievnami un pilis, mošejas un minareti, jo salu XVI gs. iekaroja turku valdnieks Suleimans. Mazajam ceļotājam visvairāk patika pazemes grotā izbūvētais akvārijs ar visādiem jūras mošķiem un zivīm.
Savukārt Lindas akropolē, stāvajā kalnā pa šaurajām, bruģētajām ieliņām gājējiem neganti slīd kājas. Hollā – viens un divi, esam uzcelti ēzeļu seglos un braucam augšā. Mazie ēzelīši uz savām mugurām pārvadā tūristus no visas pasaules, izturot šīs smagās nastas pacietīgi un stoiciski.
Nepilnas septiņas dienas bija par īsu, lai redzētu un izbaudītu visu Rodas salas krāšņumu, taču vienu dienu veltījām, lai ar kuģi aizbrauktu uz Simi, kas esot visskaistākā Grieķijas sala. Lai tiktu pie svētā erceņģeļa Mihaila freskas Panormita pareizticīgo klosterī, vispirms jāietinas melnos lakatos, kas sakarsuši līdz aizdegšanās temperatūrai, bet pati sala brīvdomīgi fantastiska ar savām daudzkrāsainajām mājiņām, šauro ieliņu labirintiem un oļu mozaīkām. Pakaulējamies par sūkļiem un jūras zvaigznēm, izbaudām īstus grieķu salātus un jūras veltes.
Atpakaļceļā lidostā cauri stikla sienai vēl novērojam neaizmirstamu saulrietu, tik oranžīgi sarkanu kā īstās Kalamata olīvas.
Ceļošanas stāsti un praktiski padomi - www.diena.lv/dienacelo.