Latvijas lepnuma stāsts: Iestudē tautas dziesmas

Ar Zinaīdu Hermanoviču mēs satiekamies viņas darba vietā – Bērnu un jauniešu centrā Daugmale Rīgā. Sarunas laikā uz mums no plaukta nolūkojas mīlīgs rotaļu lācis, no sienas gleznojuma raugās dzīvespriecīgi rūķi, un visa telpas atmosfēra liecina, ka te mācības savijas kopā ar spēlēm, burtu apgūšana – ar dziesmām. Tā tam arī jābūt, lai Z. Hermanovičas audzēkņi – pirmsskolas vecuma bērni – uz latviešu valodas nodarbībām nāktu, izjūtot ieinteresētību un prieku.

Režisore, pedagoģe, dāma

Pirmais iespaids par Zinaīdu Hermanoviču ir – īsta dāma. Mierīga, laipna, inteliģenta un eleganta. "Šogad 20. decembrī Zinaīda Hermanoviča svinēs savu 80 gadu jubileju. Viņa no savām mājām iet ar kājām trīs kilometrus cauri mežam gan sniegā, gan slapjdraņķī, brauc ar vilcienu no Saulkrastiem uz Rīgu, kāpj pa kāpnēm vēsturiskajā Bērnu un jauniešu centra Daugmale ēkā uz savu pirmsskolnieku telpu ceturtajā stāvā. Un neviens no kolēģiem nekad nav dzirdējis viņu sūdzamies par dzīves nebūšanām," izvirzot Zinaīdu Latvijas lepnuma balvai, raksta Iveta Eihe.

Arī mūsu sarunā Zinaīda, kā jau īsta dāma, nežēlojas un nevaimanā, bet saka – mācīt bērniem latviešu valodu ir viņas aicinājums, jo, "ja mēs, latvieši, paši savu latviešu valodu cittautiešiem nemācīsim, tad neviens cits mūsu vietā to neizdarīs". 

Par Z. Hermanoviču arī rodas iespaids, ka viņai piemīt dabas dots pedagoģes talants un ka viņas mazajiem audzēkņiem ir paveicies ar sirsnīgu, radoši domājošu skolotāju, kurai patiesi rūp tas, lai bērni nodarbībās negarlaikotos un mācītos ar prieku. Taču Zinaīda pati teic: "Es nestrādāju kā skolotāja. Es strādāju kā režisore. Latviešu valodu es mācu ar mūsu tautas dziesmu izspēlēšanu.

Mēs ar bērniem svinam Mārtiņdienu, Ziemassvētkus, Lieldienas un citus svētkus un svinībām allaž veidojam tautas dziesmu uzvedumus.

Svarīgi ir ne jau tautas dziesmu iemācīties no galvas un noskaitīt, bet gan izprast katrā tautas dziesmā ietverto domu. Lai bērni šo būtisko izpratni iegūtu, mēs tautas dziesmas dramatizējam."

Audzēkņu iemīļotā pedagoģe neslēpj, ka līdz XX gadsimta deviņdesmitajiem gadiem viņas darbs ar bērnu izglītošanu nav bijis saistīts. "Mana mūža liela daļa aizritēja Kultūras darbinieku tehnikumā, kas tagad pazīstams ar nosaukumu Kultūras darbinieku koledža. Tur es strādāju no 1970. gada līdz 1993. gadam. Kad Kultūras darbinieku tehnikumā sākās reorganizācija, es izlēmu – nav ko gaidīt reorganizācijas rezultātu, jāmeklē cits darbs. Vienu gadu es nostrādāju Rīgā, Pļavniekos, vietējās skolas pirmajā klasē, kas bija izveidota pie bērnudārza. Lai gan tagad tas, ka pirmā klase var būt saistīta ar bērnudārzu, tiek izklāstīts kā inovatīvs, unikāls projekts, patiesībā jau toreiz – ap 1993., 1994. gadu – bija pirmā klase pie bērnudārza. Tad nejauši sanāca tā, ka mana bijusī kolēģe no Kultūras darbinieku tehnikuma laikiem man Daugmalē piedāvāja veidot bērnu sagatavošanas grupu skolai. Taču es sapratu, ka tas nebūtu man īsti piemērots darbs, un nolēmu, ka man jāorganizē latviešu valodas nodarbības cittautiešu bērniem," stāsta pieredzes bagātā dāma.

Zinaīda arī mudina atcerēties XX gadsimta deviņdesmito gadu noskaņu un to, ka līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu latviešu valodu sāka apgūt tie mūsu valstī dzīvojošie cittautieši, kuri padomju režīma gados bez latviešu valodas zināšanām bija iztikuši. "Es izveidoju integrācijas skoliņu Rūķīši cittautiešu bērniem, un pie manis ir mācījušies ne tikai krievu tautības bērni, bet arī ukraiņi, baltkrievi, lietuvieši, audzēkņu vidū ir bijis arī indiešu bērns un afroamerikāņu bērns," skaidro pedagoģe.

Gribēja uz Latviju

Z. Hermanoviča sarunas laikā vairākkārt uzsver, ka ir teātra un kultūras darba cilvēks, jo viņas izglītība ir saistīta ar kultūras jomu. "Es esmu mācījusies Sanktpēterburgā laikā no 1961. līdz 1965. gadam, pabeidzu Arodbiedrību augstāko skolu, kurā gatavoja kultūras darbiniekus kultūras centriem un arodbiedrībām. Manos izglītības dokumentos sacīts, ka esmu augstākās kvalifikācijas organizatore metodiķe kultūras masu darbam. Pabeidzu arī Sabiedrisko profesiju fakultātes Teātra nodaļu, kur apguvu dramatisko kolektīvu vadīšanu. Mācīties bija ļoti interesanti, jo Sanktpēterburgā bija ļoti spēcīgi pedagogi, viņu vidū arī slaveni režisori," par savu studiju laiku stāsta Z. Hermanoviča.

"Mani neatlaidīgi centās pierunāt pēc studiju beigām palikt Krievijā, man piedāvāja dzīvokli un labas karjeras iespējas. Taču es, lai gan studiju laiks bija skaists, pat nepieļāvu domu, ka varētu palikt Krievijā. Man no visas sirds gribējās atgriezties Latvijā," ar dziļu pārliecību teic Zinaīda.

Pēc atgriešanās Latvijā viņai gan nav gājis viegli ne ar dzīvesvietas atrašanu, ne ar darbu, un dzīvesgudrā dāma atzīst – ar tagad esošo pieredzi vērtējot, padomju laiki bija šausmīgi: "Tad, kad atkal dzīvoju Latvijā, man piedāvāja darbu Rīgas kultūras namā, bet mani tur amatā neapstiprināja, jo, lai es tur varētu strādāt, man būtu vajadzējis iestāties komunistiskajā partijā. Taču to es negribēju, neiestājos partijā un biju spiesta meklēt citu darbu."

25 gandarījuma gadi

Gadsimta ceturksnis, kas pavadīts, strādājot Daugmalē, aizritējis vēja spārniem. "Šī ir mana otrā profesionālā dzīve, gluži atšķirīga no laika Kultūras darbinieku tehnikumā, un te, Daugmalē, ir aizvadīti 25 ļoti interesanta, gandarījumu dodoša darba gadi," atzīst Zinaīda un uzsver, "vislielākais gandarījums ir tad, kad mani kādreizējie audzēkņi atnāk pie manis uz Daugmali ciemos un stāsta, ka vislabākās atzīmes skolā viņiem ir latviešu valodā un ka arī ārpus skolas ar sazināšanos latviešu valodā viņiem nav nekādu problēmu." Ir arī tādi cittautiešu bērni, kuri Zinaīdas nodarbībās divu gadu laikā apgūst latviešu valodu tik labi, ka dodas mācīties skolā ar latviešu mācību valodu.

Z. Hermanoviča atzīst, ka nesaprot tos cilvēkus, kuri, daudzus gadus dzīvojot Latvijā, neiemācās latviešu valodu, un norāda, ka viņai pazīstamo, ārvalstīs dzīvojošo latviešu pieredze rāda – ja gribi dzīvot un strādāt, piemēram, Lielbritānijā, tad jāapgūst angļu valoda, ja gribi dzīvot un strādāt Francijā, tad jāapgūst franču valoda. Ja cilvēks iemācās tās valsts valodu, kurā dzīvo, tas nerada nekādus riskus šī cilvēka nacionālajai identitātei, ir pārliecināta pedagoģe. "Ir krievu tautības vecāki, kuri ļoti labi saprot, ka viņiem pašiem un viņu bērniem latviešu valoda ir un būs vajadzīga, un šādi vecāki ir ļoti ieinteresēti latviešu valodas apguvē. Ir arī lietuviešu un citu tautību ģimenes, kas dzīvo Latvijā un labi apzinās, ka latviešu valoda ir vajadzīga.

Es nepiekrītu dažu politiķu viedoklim, ka Latvijā dzīvojošie cittautieši principā negrib mācīties latviešu valodu.

Cittautiešu attieksme pret latviešu valodu ir atšķirīga," savus secinājumus izklāsta Z. Hermanoviča.

Viņa arī uzsver, ka nenožēlo, ka labi pārvalda krievu valodu, jo "krievu valoda ir ļoti bagāta, krievu kultūras vērtības ir skaistas, turklāt gudrs cilvēks nekad politisku iemeslu dēļ nevērsīsies pret kādu valodu".

Priecājas par teātri

Tā kā daudzi Zinaīdas darba gadi bijuši saistīti ar skatuves mākslu, viņa arī tagad seko teātra pasaulē notiekošajam, cenšas apmeklēt teātrus un arī noskatīties izrādes, ko rāda televīzijā. 

"Man patīk gandrīz visas izrādes, bet man atmiņā it īpaši palikusi izrāde Mēdeja, jo man apbrīnojams šķiet aktrises Gunas Zariņas talants. Taču godīgi jāatzīst – es neesmu sajūsmā par to, ka klasika tiek modernizēta un pārveidota, piemēram, izrādes Trīnes grēki modernizētais variants nav manā gaumē. Manuprāt, moderni var iestudēt mūsdienu izrādes, bet nevajadzētu pārveidot klasiku," uzskata kādreizējā dramatisko kolektīvu vadītāja.