Vecticībnieku sādžas te vairs nav, palikušas divas mājas, katra savā dzelzceļa pusē, un vienā no tām savdabīgu, senatnīgi modernu vidi izveidojuši jaunie Ušpeļi un viņu dēls Jumis.
Nevērīgs šarms
Saimnieks ir arī prasmīgs kokamatnieks un ainavu mākslinieks. Katra vieta te veidota ar šķietami nevērīgu, taču rūpīgi pārdomātu šarmu - aka ar vēju zvaniem un vējlukturiem, dīķis, kur vasarā zied baltās un sārtās ūdensrozes, kazas, kas ganās aiz mājas, gaismeklis ar jumtiņu, kur Ziemassvētkos deg lielā svece, loka šaušanas vieta. Slietenī, kas atgādina vēstures mācību grāmatas ilustrāciju, vāra pusdienas un milzīgā čuguna pannā uz atklātas uguns cep pankūkas.
"Slietenis bija pirmā būve, ko līdumnieks uzslēja, viņš gan nejuma to ar skaidām kā es," rāda Aivars. Viņš uzbūvējis arī malkas šķūnīti, ar kokgriezumiem rotātu nojumi. Pirms sešiem gadiem uzcelta nojume arī podnieka ceplim. Šogad pabeigts namiņš, kur pārceltas bagātīgās senlietu kolekcijas, keramika un Vēsmas gleznas. To visu aplūkot kārie ekskursanti līdz šim mudžēja mājas verandā un uz bēniņiem, beidzot viss iekārtots tā, lai saimnieki un tūristi cits citam netraucētu. Pati māja krāsota spilgti oranžā tonī un, šķiet, sasilda visu apkārtni.
Jaunsaimnieku māja
Aivara tēvs, keramiķis Antons Ušpelis, šo māju iegādājies 1973.gadā, pirms Aivara dzimšanas. Māja būvēta pagājušā gadsimta 30.gados pēc toreiz izplatīta projekta, Ulmaņa laikā jaunsaimnieki ātri varējuši dabūt hipotēku mājas celšanai. "Var redzēt, ka steigā būvēta, logi uz visām debespusēm, staroveru mājām nekur nav logu uz ziemeļiem," kritizē Aivars. Viņš ķēries pie logu apmaļu kokgriezumu atjaunošanas. Sienas siltinātas ar skaidām, ārdurvis apsistas ar pamatīgām plēstām ozola šķilām.
Mājas iekšpusē Aivars tikai apvienojis divas istabas. Galvenā telpa ir virtuve ar ozola un oša dēlīšu galdu, tas sanaglots ar pakavu naglām no taras dēlīšiem, atklāj saimnieks. Leti un pavardu apgaismo gan sveces, gan no ratu rumbas taisīta lustra ar ekonomiskajām spuldzēm.
"Šaurais ir metamais kaujas cirvis, otrs ir darba cirvis. Jābūt pa grābienam," par ieročiem, kas sakarināti pie sienas, stāsta namatēvs. "Lielais zobens ir no Baltkrievijas. Mazais vienasmeņa zobens ir igauņu meistara darbs, nav asināts. Kā to visu pārvedu pār robežu? Nu, es jau robežsargiem acīs lieki ar zobenu nevēcinājos!"
Trauki mucā
Virtuvē neredz ne ūdens krānu, ne boileri. Ierīci trauku mazgāšanai Aivars sameistarojis no samogona muciņas. "Ja būtu iekšā ūdens, ko es ziemā darītu? Darba nebūtu! Mazgājamies pirtī, vasarā peldamies dīķī. Boileri, vannu? Šad tad jau gribas, bet… Jo mazāk esmu atkarīga no elektrības, jo labāk," saka Vēsma. "Gribu pierādīt, ka cilvēks pats var visu dabūt gatavu, jo patērētāju sabiedrībā ir iestāstīts, ka pie visa var tikt lielveikalā, bet pašam nekas ar rokām nav jādara," piebilst Aivars.
Veco skapi saimniece apgleznojusi ar puķēm. "Spoguli arī no vecas mājas dabūju, divas nedēļas turēju pret debesīm, lai attīrās. Ar vecām mantām spoku mājās neienesīsi, ja tās noskalosi tekošā ūdenī. Parasti gan vecām lietām ir pozitīva aura," skaidro mājastēvs.
Ušpeļiem nav īpašas viesistabas, lielā istaba sadalīta zonās. "Manā zonā ir molberts, gleznas," rāda Vēsma, "uz neapdarināta vītola stabiem iekārtota Jumja zona, tur tētim, tur kopējā. Kārto katrs savu!" Istabas biezo dēļu grīda saglabāta no jaunsaimnieka laikiem. Maizes krāsns nesen pārmūrēta, tajā saimniece cep maizi, un uz "ļežankas ziemā var gulēt".
Laikus nedala
Istabā goda vietā ir Aivara un Vēsmas jaunākā aizraušanās - vikingu izšuvumi. Arī apģērbi pašu piegriezti un šūti kā senos laikos, saimnieks pat pamanījies rūnu zīmes izšūt uz džinsu jakas. Viduslaiki ir tādi patiesāki laiki un patiesāki cilvēki. Ja kas nepatīk, tad ar zobenu," smejas Aivars.
Lai ielādētu fotogrāfijas, namatēvs atstiepj klēpjdatoru. Mājā pieejams arī internets, kur Aivars sameklējis ap 500 vikingu klubu mājlapu. "Mēs visu gribam nodalīt, meklēt kontrastus, sensācijas. Japānis kimono var sēdēt pie datora, un tas nevienu neinteresē. Kāpēc es viduslaiku drēbēs un pastalās nevaru sēdēt pie datora? Varu!" nopietni saimnieks, bet acīs danco smieklu velniņi.
"Mēs abi tādi traki esam satikušies, abiem patīk lauki, nezinu, ko darītu pilsētā. Kad te ieprecējos, māja mani ilgu laiku nepieņēma. Nezinu, kāpēc. Baidījos puķu dobi ierīkot! Tagad man jau ir puķudobe, tur, pie ceļa. Māja ir mīļa, ja tajā dzīvo mīļi cilvēki," teic Vēsma.