Kad Egilam ieminos, ka teātrī derētu uzvest patiesu stāstu par pirms 16 gadiem nozagto bērnu, jo tā vien šķiet, ka tieši ar šo dzīves drāmu daudziem tagad asociējas Daugavpils, viņš smej, ka patlaban aktuālāks esot projekts, kam dramaturgi iesniedz lugas, lai pēcāk kādu no tām teātrī uzvestu latgaliešu valodā. Šosezon gan tas nenotikšot, jo teātri remontē un gaiteņi ir biezos būvniecības putekļos.
Tad jādodas ciemos uz Egila mājām, 10 minūšu gājiena attālumā no teātra. "Daugavpils Brodveja," Egils smej, ka tā Rīgas ielu reiz nodēvējusi dejas pasniedzēja Tamāra Ēķe. Un ir jau arī iemesls - Rīgas iela ir centrālā iela, Daugavpils - otra lielākā Latvijas pilsēta. Viss vajadzīgais esot tuvu - Rimi, kafejnīca Vēsma.
Patīk pustumsa
Māja, kur Egils otro gadu īrē dzīvokli, atrodas sētā. Pirmajā stāvā ir dāvanu veikals. "Virs servīzēm dzīvoju," saka aktieris. Ieejot koridorā, samulsina tumsa. Meklēju elektrības slēdzi - nav. Ir tik tumšs, ka bail uzkāpt kaķim Dorianam, kurš turpat kaut kur ņaud.
Egilam patīkot pustumsa, krēsla. Apgaismojumu ieslēdzot vien tad, ja tiešām vajag. Tā jau ir - māka un spēja novilkt zābakus nav atkarīga no gaismas daudzuma. Turklāt no dzīvokļa lielajiem logiem ieplūst pietiekami daudz gaismas, ja vien neaiztaisa ar lielajiem, brūnajiem aizkariem, kurus Egils iegādājies second hand veikalā.
Guļamistaba ir koši sarkanā krāsā. Ja vien dzīvoklis būtu viņa, sarkanā krāsā būtu visas telpas: "Tā ir otrā mīļākā krāsa aiz melnās, kas ir tik dziļa, tīra." Skatoties uz dzīvojamās istabas tapetēm, Egils prāto, ka drīz jau sienu varētu kaut kā nokrāsot, jo, asinot nagus, Dorians sapluinījis tapetes. Sudrabainā Doriana Greja ģīmetne ir pārliecinoša. Viņš ir viens no skaistākajiem šī mitekļa aksesuāriem. "Man vienmēr bijuši kaķi. Dorianu uz ielas netālu no teātra pamanīja mana kursabiedrene Karīna Lučiņina un pierunāja mani kaķēnu ņemt uz mājām." Kaķis esot ļoti mīlīgs, vien ap septiņiem no rīta, kad gribas ēst, apsēžoties uz palodzes un ar ķepu pret sienu šūpinot plastmasas gabaliņu, kas karājās žalūziju striķa galā.
Lotosa tēja
Ierāmētās bildes pie sienām stāsta par saimnieku. Melnbalts foto ar mākslinieci Ievu Iltneri uz jumta, Kerija Bredšova uz Cosmopolitan vāka, jo "viņa ir ļoti brīnišķīga aktrise". Turpat arī padzeltējis foto ar vecākiem, māsu. Pat ierāmēta sarkana papīra lapa!
"Un vēl mēs varētu izdomāt, kādu tēju dzersi. Lotosu, varbūt?" Egils šiverē pa virtuvi, piedāvājot vairākas tēju šķirnes.
Virtuvē viņš lielākoties dzerot tēju, nevis gatavojot ēst, kaut mamma savam sirdsmieram uzdāvinājusi dēlam elektrisko divriņķu plītiņu. Sola dāvāt arī ledusskapi. Egils gan domā, ka nevajag, jo tur viņš liktu tikai kaķa pārtiku. Visa diena paiet teātrī, uzdzīve te nenotiek. "Te ir miers, atpūta," Egils stāsta, ka varējis dzīvot pie vecākiem, taču gribējies pašam savu telpu.
Artišoki un korķi
No lauku mājām uz dzīvokli Egils atvedis pītus virtuves krēslus, gatavotus pagājušajā gadsimtā. Pārējās mēbeles esot no IKEA. Egils regulāri dodas tūrēs uz dizaina izstādēm Eiropā, jo piestrādā veikalā Art Deco par dizaina konsultantu. "Kur, kā un kāpēc lietas nolikt." Vairākas mantas viņš iegādājies tieši tūrēs - krāsotos artišokus, vāzes, dekoratīvos traukus, grāmatas par dizainu. Egilam ļoti patīkot franču dizainera Ora Ito pudeles ūdenim. Bet kur tad daudzās vāzes, kas aktierim vajadzīgas pēc pirmizrādēm? Tās sadauzījis Dorians. Viena gan vēl vesela, tajā ir milzu niedres, ko Vecgada vakarā uzdāvinājusi horeogrāfe Sofija.
Kad pamanu, ka Egilam kādā traukā sakrāti vīna korķi, ieminos, ka viņš pēc dzīvotāja tipa ir krājējs. "Nu, pa pusei," Egils stāsta, ka korķus reiz jau izmetis, taču tad atradis un tie atkal iepatikušies. Ja viņš kaut ko krājot, tad uz neilgu laiku. Sliktās dāvanas tālāk nedāvinot, tām domāta speciāla kaste. Kas tajā ir? Piemēram, mobilā telefona turētājs. Uz pirmizrādēm taču kolēģi viens otram dāvina dažādus mīļus niekus, tie arī tur ir? Nē, tik traki neesot: "Zaķīšus galvenokārt dāvina meičukiem."
No visiem dzīvokļa logiem pāri pagalmam var redzēt skaistu sarkanu ķieģeļu sienu un lielu, tukšu placi. Tieši tādu, lai būvētu māju! Egila sapņu māja gan nebūtu Daugavpilī, bet Spānijā. Barselonā, jūras krastā, ar terasi.