Ārvalstu pavāri vērtē latviešu ēšanas paradumus
Vārīti kartupeļi, un blaukts — miltu mērce pa virsu. Tas nav ēdiens, Samanta Saule, Inčukalna atpūtas kompleksa Rāmkalni pavāre, komentē tipiskas latviešu pusdienas. Nesen viņa izmetusi lapu salātus ar olīveļļu, laima sulu, ķiplokiem un pētersīļiem. Būtu bijis klāt krējums — salātus apēstu, ka nošņakst. Astoņus gadus strādādama Latvijā par pavāri, Samanta pielāgojusies latviešu gaumei un cep gardas kotletes, taču pārsteigumu joprojām netrūkst. Līdzīgi ir Filipam Masonam, kurš martā Cēsīs atvēris kafejnīcu un delikatešu veikalu.
Venecuēliete Samanta brīnišķīgi runā latviski. Latvijā viņa mīt astoto gadu. Samantas vecvecāki Erna un Gijo Saules Otrā pasaules kara laikā izceļoja no Latvijas, Samantas mamma Sandra ir dzimusi Venecuēlā. Viņai ir trīs bērni: Rikardo, Samanta, Gabriela. Kad 1999.gada martā Samantas brālis Rikardo uzdāvināja ģimenei ceļojumu pa Eiropu, Saules desmit dienas paviesojās arī Latvijā. Un kā patika? Samanta parausta plecus: "Nu tā. Vasarā skaistāk nekā martā."
Atgriezušies mājās, Saules izlēma pārcelties uz dzīvi Latvijā, lai tolaik 14 gadu vecajai Gabrielai nodrošinātu labāku nākotni Venecuēlas nabadzības un noziedzības vietā. "Rakstīju draugiem, ka dzīvoju lielākajā ledusskapī pasaulē," Samanta noskurinās, atceroties, kā -14 ?C uzvilkusi trīs bikses, kas liegušas brīvi kustēties. Viņas pirmais darbs bija apkopēja Pumpuru vidusskolā. Pēcāk Samanta sāka strādāt par pavāri restorānos Viva, Tekila Boom, Lambetvoks, Provansa. Pusotru gadu nostrādāja arī restorānā Spānijā. "Tur līdzīgi kā Francijā — pavāri ir cieņā. Latvijā? Pieej pie galda un pajautā, kā garšo, paskatīsies nicīgi."
Kādi latvieši ir ēdāji? "Grib kaut ko jaunu, taču neeksperimentē. Latviešiem ir svarīgi paēst, nevis tas, kā un ko ēst. Pat nezinu, vai to var dēvēt par ēšanas kultūru. Tas tāpēc, ka padomju laikā latviešiem neatlika laika par ēdienu domāt — ēda to, ko varēja dabūt."
Rāmkalnos ir arī terase ar restorānu, taču lielākoties cilvēki ieturas bistro, un reti ierodas viesi, kuri novērtē plašo vīnu klāstu. Ar sajūsmu Samanta stāsta, ka kādā banketā paelja apēsta pa tīro. Arī pīles krūtiņa ar apelsīnu marmelādi un pastēte ar ogu mērci. "Ēdiens ir jābauda, tas ir mirklis cilvēkam. Glāze laba vīna un siers Gaujas krastā — fantastiski! Te, kur sēžu (Samanta līksmi uzsit pa galdu), prezidents Valdis Zatlers ar kundzi reiz sēdēja. Garām braucot, piestāja bistro. Kungs alu paņēma."
Kura ēstuve Rīgā Samantai patīk? Spāņu restorāns El Primero? "Oi, nē, tur ir taukaini ēdieni un negaršīgi vīni. Man patīk Vecrīgas El Patio."
RAUD PAR SĒNĒM
Samanta novērojusi, ka Latvija ir vienīgā valsts, kurā ēdieniem dod nosaukumus "gluži kā vārdus un uzvārdus. Kāpēc tā? Mīļais Dievs, ja tā ir vistas fileja ar sieru, kāpēc jāraksta — maiga vistas fileja ar siera cepurīti"? Samanta to skaidro ar vēlmi dažādot ēdienkarti. Līdzīgi ir ar "jaunu" krogu radīšanu — nomaina nosaukumu gan vietai, gan vistas filejai, nolīgst jaunu pavāru. Eiropā par kvalitāti liecina, ja restorāna vadība gadiem nemaina ne nosaukumu, ne personālu. "Biju piecus gadus veca, kad pusdienojām ar ģimeni kādā restorānā pie jūras. Pēc padsmit gadiem tur aizbraucu ar brūtgānu, un apkalpoja tas pats oficiants, kas toreiz. Lūk, tā ir vērtība."
Samantai ļoti patīk Rīgas Centrāltirgus. "Varu staigāt stundām. Atmosfēra, ko nevar iegūt citur. Tirgū jūties kā pavārs — pasmaržo, pagaršo." Pavāre augstu vērtē Latvijas cūkgaļu, ogas un piena produktus, jo īpaši skābo krējumu. "Un kādas ogas, sēnes! Vecmāmiņa bērnībā stāstīja par zemeņu smaržu, par baravikām. Kad pirmoreiz sēņoju un ieraudzīju pilnu mežu baraviku, sāku raudāt."
Toties birokrātija gan Latvijā esot briesmīga, jo, lai Rāmkalnos uzceptu melleņkūkas no vietējām mellenēm, vajadzējis saskaņot ar attiecīgām iestādēm. "Atšķirībā no Spānijas, kur svarīgākā prasība ir, lai ledusskapis darbojas."
Sarunas beigās Samanta teic, ka drīzumā plāno doties prom no Latvijas, jo, "lai vai kā man to negribētos teikt, bet man nepatīk Latvijas cilvēki". Reiz autobusā Samantu pagrūda un neatvainojās. Viņa to pastāstīja kolēģei, kura iemācījusi kādu "recepti": "Samanta, latviešu mīļākais ēdiens ir latvietis." To Samanta nevēlas pagatavot.
DZERAM DAUDZ
Teicienu par latviešiem dzirdējis arī Filips Masons, kurs savu kafejnīcu Gourmands Cēsīs atvēris šā gada martā. Viņš smej, ka sieri no Francijas tomēr ir gardāki par latvieti. Jā, aukstuma vitrīnā ir pūkains un spoži balts kamambērs, vaniļas krāsas aitas siers, pergamenta stūris atsedz zosu aknu pastēti. Fromage — uz tāfeles uzrakstīts tik mežģīņaini, kā pats Gredzenu pavēlnieks būtu ticis pie krīta.
Filips novērojis, ka jaunieši iecienījuši plānās pankūkas, kundzītes — pa kruasānam un kafijai, biznesa cilvēki — ātras pusdienas, taču vakaros — vīns, mīdijas un citi jūras mošķi. Pie viņa vienkārši nav kartupeļu ar miltu mērci. Ir ratatujs.
Filips ir no Lionas. Masonu dzimtā visi vīri dienējuši, arī Filips: mācījies šaut no sešu gadu vecuma, ieguvis virsnieka pakāpi, bijis treneris armijā, strādājis policijā. Latvijā vairākus gadus nostrādājis Francijas vēstniecībā, bijis Latvijas Republikas Iekšlietu un Aizsardzības ministrijas padomnieks militārajos, pretterorisma un pretkorupcijas jautājumos. "Tā bija mana dzīve divdesmit gadu. Es mīlēju savu darbu, taču tas darīja mani slimu." Filipam bija divas iespējas — turpināt darbu un saņemt labu algu vai sākt ko jaunu. Viņš Latvijā izveidoja tūrisma aģentūru, kas darbojas Baltijā un Centrālāzijā un ik gadu atved ap 1000 franču tūristu.
Neilgu brīdi Filips piestrādāja par konsultantu Rīgas restorānā Provansa, jo "esmu gandrīz dzimis restorānā". Pavārs bijis gan viņa tēvs, gan vecvecmamma, kura gatavojusi hercogiem, savukārt otrai vecmammai Lionā piederējis restorāns. Arī Filipam ir pavāra zināšanas — ieguvis augstāko izglītību viesnīcu un restorānu vadībā. Tieši tāpēc kafejnīcas izveide Cēsīs ir likumsakarīga. Filips zinājis, ka viņam reiz būs sava kafejnīca, tas bijis tikai laika jautājums. Cēsis izvēlētas tāpēc, ka Filipa un viņa mīļotās Ivetas mājas ir Drustos. Nu, bet no dokumentiem pie katliem?! Nav grūti? "Pavārs Francijā ir godājama profesija. Tas nav pie katliem," Filips korekti aizrāda. Šķiet, esmu viņu nedaudz aizvainojusi.
Kopš Filips dzīvo Cēsu pusē, viņš aizvien vairāk novērtē dabiskos produktus no bioloģiskajām saimniecībām: medu, pienu, biezpienu. Šopavasar izmēģinājis bērza sulas tecināšanu un pagatavojis šampanieti.
Kā jums latvieši? "Bet kā jums franči?" latviski atjautā Filips. "Viegli tver dzīvi. Pusdieno, nevis skrien. Šķiet, dzīvot ir prieks," atbildu. "Jā, tas ir franču dzīvesstils. Paradokss — dzīvnieku taukus ēdam vairāk nekā citas tautas, daudz ēdam arī gaļu, vīnu dzeram vairāk nekā citi, taču esam otrie ar pasaulē garāko mūža ilgumu. Protams, pie mums arī ir resnīši, taču ne daudz." Filips pārlaiž skatienu sev. "Esmu parasts francūzis — ne tievs, ne resns," viņš secina.
Atšķirībā no Latvijas Francijā kafejnīcām esot ne tikai ēdināšanas, bet arī sociālā funkcija. Tā ir vieta, kur tikties ar draugiem, lai parunātu, palasītu grāmatu un atpūstos. Latvijā cilvēki kafejnīcās mēdzot būt steidzīgāki. Filipam patīk restorāns Kaļķu vārti. Un kā mūsu Mārtiņi, kuri rosās televīzijā? Filipam jau divdesmito gadu nav televizora. Atliek vairāk laika zīmēšanai, lasīšanai.
"Par latviešiem..." Filips aizdomājas. Pirms astoņiem gadiem iepazinis kā ļoti nopietnus darba darītājus. Paticis, ka latvieši allaž grib kaut ko uzlabot. Tagad ir skumji skatīties, kā dažos gados uzplaukusī valsts grimst. "Latvijai vajag parādīt visai pasaulei, cik te ir laba ekoloģiskā pārtika, meža veltes, lini. Tie taču ir kaut kas!"
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.