marts un sievietēm ieeja brīva. Ļoti ar to lepojās mana deviņgadīgā meita. Es viņai nepateicu patiesību līdz galam - ka viņai ieeja būtu par brīvu arī citās dienās. Tāpēc, ka bērns. Bet dzelteni ziedošā mimoza tika mums visām.
Tas arī pēdējos gados bijis vienīgais 8.marts, kad esmu saņēmusi uzmanības apliecinājumus tieši tāpēc, ka Sieviešu diena. Vai gribētu biežāk? Atbilde ir divējāda. No vienas puses, tas man šķistu jocīgi, jo neesmu pie šādas tradīcijas radusi, turklāt nevaru sūdzēties, ka man trūktu uzmanības apliecinājumu gada pārējās dienās. No otras puses - vienmēr ir patīkami, ka kāds velta uzmanību īpaši tev.
Ja jautājums tiktu uzdots citādi un man liktu izvēlēties, kurus svētkus - Valentīndienu, Sieviešu dienu vai Mātes dienu - gribu svinēt, tad gan atbildi zinātu uzreiz. Es izvēlētos 8.martu. Man patīk arī Valentīndienas sarkanās sirdis, amori un bultas. Nu un tad, ka tie nav tradicionāli latviešu svētki un ka veikalnieki tajos tiek pie papildu ienākumiem? Lai tiek, ja cilvēkiem tas sagādā prieku. Taču Valentīndiena, manuprāt, ir tīņu un bērnu svētki. Es jau dažas desmitgades vairs nesūtu vēstules Ziemassvētku vecītim un arī Valentīndienas pastam vairs nespētu rakstīt no sirds.
Pēc statusa man pienāktos svinēt Mātes dienu maijā. Tomēr no brīva prāta to nekad neesmu darījusi un savu mammu arī nekad neesmu sveikusi. Esmu apmeklējusi vien obligātos bērnudārza un skolas pasākumus - lai iepriecinātu savus bērnus, nevis pati sevi. Par daudz uzspiesta cildenuma, obligātuma un sentimentālas jūtelības. Pareiza un garlaicīga diena. Pienākums, nevis prieks.
Toties 8.martā viss ir tieši pretēji. Ja vien šai dienai nelipina klāt emancipācijas un sieviešu solidaritātes idejas (un man tās neko nenozīmē), tad pienākumu nav nekādu. Toties prieks iedzert šampanieti un pakoķetēt ar kolēģiem. Par saviem mātes pienākumiem un ģimenes vērtībām jau tāpat domāju visu laiku un domāšu arī pēc 8.marta.
Vairākums svētku, kas Latvijā tika svinēti padomju laikā,
tagad - gandrīz 20 gadu pēc neatkarības atjaunošanas - pamazām
izzuduši paši no sevis. Politiski motivēts un kūdīts, vēl uz urrā
iet vienīgi 9.maijs. Toties Starptautiskā sieviešu diena ir
vienīgie svētki, kas atgriežas bez kūdīšanas - pašas sabiedrības
rituālos. Tai vairs nav padomju politiskās pieskaņas, taču šī diena
īsti nav pārņēmusi arī to līdztiesības un feminisma ideju, kas
8.martam raksturīga daudzās Rietumeiropas zemēs. Pie mums šie ir
izteikti sievišķības svētki. Bez demonstrācijām un lozungiem.
Toties ar kūkām, šampanieti un puķēm. Saposušās, priecīgas
sievietes un vīrieši. Vēl 90.gados 8.martu svinēja galvenokārt
Latvijas krievu kopiena, bet latvieši tos nicīgi dēvēja par tulpju
audzētāju svētkiem. Taču pēdējos gados svin kā vieni, tā otri.
Piemēram, pērn - 47% latviešu un 62% cittautiešu (TNS dati). Kāpēc
jūs svinat/vai nesvinat 8.martu?