Astron"out soliste Māra Upmane-Holšteine ēd naktīs, nodarbojas ar krievu jogu un neskrien
Koncerti bieži notiek vēlu vakaros. Gan jau pēc nospēlētiem koncertiem ir spēku izsīkums un apetīte liela?
Lai koncertu nospēlētu, vajadzīga enerģija, Ja tu ej gulēt desmitos, varbūt pēc sešiem var neēst, bet, ja esi augšā līdz četriem rītā, neēst vakarā nevar. Bieži vien ar grupu pirms koncerta ap vienpadsmitiem vakarā paēdam vakariņas. Citreiz kulisēs ir rasoliņš, un pēc nokāpšanas no skatuves mazliet uzkožu. Ja pa nakti ar grupas puišiem kaut kur jābrauc, tad Statoil karstmaize vai karstā šokolāde ir kā likums. Savā ziņā tās pat ir tādas mazas tradīcijas. Apzinos, ka šādi diez vai drīzumā kļūšu par slaidāko Latvijas dziedātāju. No otras puses, neesmu gatava sevi ēdiena dēļ mocīt.
Vai ēdiena ziņā esi izvēlīga?
Ir atsevišķas garšvielas, piemēram, kinza, kas man nepatīk. Ir ēdieni, kas man garšo mazāk, ir, kas vairāk, bet vispār ēdu gandrīz visu. Tomēr man ir ļoti svarīgi, lai nebūtu pārmērību. Neesmu gatava katru rītu ēst ceptu olu. Nepatīk, ja ēdiens ir pārāk sāļš vai pārāk piparots. Kas ir par daudz, man neder.
Vai tev ir ēšanas rituāli?
No rīta man gandrīz vienmēr ir kafija. Uztaisu veselu krūzi, varu pat visu neizdzert, bet man vajag to pirmo kafijas malku. Turklāt jāprot vēl noķert pareizo karstumu, lai tā nav par karstu, bet ir vēl pietiekami karsta. Tad tādas patīkamas tirpiņas iziet cauri, un diena var sākties. Draugi pat smejas, ja esmu sliktā garastāvoklī, pietiekot ar vienu kafijas malku, un Māra atkal ir omā.
Ir vēl viens rituāls, par kuru nemaz nedrīkst stāstīt. Vakaros ar vīru bieži skatāmies filmas, un seansa laikā vienmēr vajag kaut ko uzkost. Agrāk tās bija sausās zupiņas. Kad kāds no kolēģiem pastāstīja, ka ēst sausās zupiņas ir tikpat kaitīgi kā ēst zeķbikses, mēs pārgājām uz brokastu pārslām.
Vai tu sporto?
Visu laiku esmu jaunas apņemšanās sākumā, ka nepieciešams kaut ko darīt. Pavasarī biju sākusi no rītiem skriet. Cītīgi skrēju gandrīz mēnesi. Varbūt tas arī būtu iegājies, bet visu sabojāja grupas bundzinieks, kam salielījos par savu jauno apņemšanos. Viņš man pajautāja, vai skrienu pareizi. Izrādās, ja skrien pa nepareizu ceļu ar neīstiem apaviem, var satraumēt muguru. Man tikai vajadzēja šādu vienu attaisnojumu, lai atmestu skriešanai ar roku.
Tad iegādājos velosipēdu un sāku braukt. Sākumā nedaudz baidījos braukt pa Rīgu, jo uz ielām nepārtraukti ir stress. Savukārt, braucot pa ietvi, tas traucē cilvēkiem. Kad beidzot biju pie braukšanas pieradusi, man riteni nozaga. Ar to arī beidzās mani riteņbraukšanas prieki.
Kā ar sporta zāli?
Uz zāli neeju, bet apmeklēju kaut ko līdzīgu jogai. Tie ir vingrinājumi ne vien balsij, sejai un lūpām, bet arī stājai un muguras muskuļiem. Ja šie muskuļi nestrādā, ir traucēta gaisa piesaiste un balss neskan brīvi. Savā ziņā tā ir tāda krievu joga, jo sasaucas ar jogas elpošanu, koncentrētu ieelpu un izelpu, tikai tas notiek daudz saprotamākā, mūsu ģeogrāfiskajam izvietojumam tuvākā formā bez čakrām un kosmiskajām enerģijām. Pret šiem vingrojumiem gan izturos ar vislielāko rūpību.
Līdz šim vienmēr biju pret sporta zālēm, jo man tas licies bezjēdzīgi. Ja tu kaut ko dari, tad vismaz tādu, lai var ko iemācīties, piemēram, dejot, kustības vai vismaz peldēt. Bet iet uz trenažieriem kačāties, man vienmēr šķitis nepieņemami. Pamazām sāku saprast — ja atrod pareizo treneri, kas māk par muskuļu grupām šo to paskaidrot, šādas nodarbības nemaz nav sliktas.
Daudzi mūziķi atzinuši, ka viena koncerta nospēlēšana dod labāku efektu nekā nedēļu ilga svīšana sporta zālē. Vai vari piekrist?
Nav tā, ka vienā koncertā varētu nomest piecus kilogramus. Tā slodze drīzāk ir emocionāla, nevis fiziska.
Cik ilgam laikam ar koncerta emocijām tev pietiek?
Tas ir atkarīgs no koncerta no vietas. Kad mums spīķeros bija lielie prezentācijas koncerti, vēl nedēļu varēju dzīvot ar to gandarījuma sajūtu, ka viss ir izdevies labi. Citreiz nospēlēju koncertu, ir fantastiskas sajūtas, bet, noejot no skatuves, jūties iztukšots un izsmelts. Absurds veidojas — pozitīvas emocijas var būt mirkli un var saglabāties nedēļu.
Kā ar zaļo domāšanu?
Nekad neesmu krāsojusi matus, un tas jau vien ir pietiekami zaļi. Dabiskā Māra. Pamazām ieviešu arī kaut ko no dabiskās kosmētikas, bet tas nenozīmē, ka tagad izmetīšu visu ķīmisko ārā. Esmu sapirkusi veļas pulverus bez krāsvielām, smaržvielām, nomainīju arī trauku mazgājamo līdzekli. Nesen nopirku ekoloģisko šampūnu, bet grūti pierast pie tā dabiskās smaržas un tā, ka mati nav tik mīksti un zīdaini. Ir tik ļoti pierasts pie ķīmijas, ka grūti uzreiz nomainīt to pret kaut ko dabisku. Jāpierod pamazām. Ir forši savus matus palutināt ar kaut ko dabisku, un ir forši atkal ielikt ķīmiju.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.