Prātā nāk tikai viens iemesls, kādēļ es apskaužu kalnaino zemju iedzīvotājus. Viņi var uzrāpties visaugstākajā virsotnē un pilnīgā klusumā vērot lielpilsētu, kas šķietami guļ pie kājām. Grieķijā putna lidojuma skatu cienītāji var saņemt dubultdevu, jo tur uz, piemēram, piecu miljonu cilvēku apdzīvotajām Atēnām var paraudzīties pāri ūdens klajumam. Atliek vien aizbraukt uz vienu no klinšainajām salām, kāda ir arī dažu kilometru attālumā no galvaspilsētas esošā Egina. Kailā sala ir klusa, ārpus vienīgās pilsētas šķiet pamesta. Pat grūti noticēt, ka tur dzīvo 11 tūkstoši cilvēku.
Lai gan karstākā tūrisma sezona vēl nav sākusies, saulainajā aprīļa piektdienā dažādās valodās runājošu ārzemnieku Eginā netrūkst. Viņi galvenokārt laiskojas piekrastes kafejnīcās un vēro iespaidīgos prāmjus, kuros ierodas Saronikas līci šķērsojušie ceļotāji. Ieturējuši brokastis vienā no ēstuvēm, kuru īpašnieki nez kāpēc ielas ēdienkartēs piedāvā franču, amerikāņu un itāļu ēdienus, bet pasniedz galvenokārt tīri garšīgus nacionālās virtuves eksemplārus, dodamies iepazīt paliekas no pilsētvalsts, kas reiz pirmā visā senajā Grieķijā sāka spiest monētas.
Brauc kā traki
Tie, kuri ir pabijuši Kiprā, Krētā un citās Eiropas dienvidu salās, ir pārliecinājušies, ka aizraujošākais mazo teritoriju apceļošanas veids ir motorollera vai līdzīga mazjaudīga transporta līdzekļa mugurā. Turklāt salas ir labākais treniņlaukums, lai iejustos Grieķijas satiksmē. Arī šeit vietējie brauc tikpat ātri kā Atēnās, taču viņu ir mazāk. Galvaspilsētā vadītāji nesas pat ar ātrumu 90 km/h, ignorē gājēju pārejas un mēdz neievērot sarkano gaismu luksoforā. "Red light, not for me,"* ar šiem vārdiem pavadot kārtējo satiksmes pārkāpumu, tēzi par katastrofālo braukšanas kultūru apstiprina vietējais uzņēmējs Dimitris, kurš iepriekšējā dienā mūs izvadāja pa Atēnām. Viņš arī zina stāstīt, ka grieķu autovadītāji nespēj saprast, kāpēc uz ielas visā platumā sazīmētas biezas, baltas līnijas. Ja neuzmanīgs gājējs uzkāpjot uz pārejas, tad kļūstot par dead meat**. Statistika liecina, ka pērn šajā valstī uz ceļiem gājuši bojā 1629 cilvēki, kas procentu izteiksmē ir ceturtais augstākais rādītājs ES.
Tā kā mūsu mērķis ir uzbraukt kalnainās salas augstākajā punktā, izvēlamies kvadraciklus – četru riepu bezceļu monstrus. Nav diez ck veikli un manevrētspējīgi, taču stabilāki par motorolleriem un piemērotāki akmeņainajiem kalnu ceļiem. Cena arī visnotaļ pieņemama — 25 eiro par dienu. Pirms diviem gadiem Barselonā vairāk samaksāju pat par kalnu velosipēda nomu.
Īrēšana ir neloģiska, jo ķīlā jāatstāj autovadītāja apliecība. Taču bažām nav pamata. Vismaz Eginā ceļu policija nav pamanāma. Dodamies ceļā, un jau pēc pāris minūtēm ir skaidri grieķu taurēšanas principi. Iezemieši izmanto automašīnu skaņas signālus, lai uz šaurajiem ceļiem brīdinātu, ka apdzīs priekšā braucošo, kā arī pēc tam pateiktu paldies par palaišanu garām. Protams, pīpināšana tiek izmantota arī kā sasveicināšanās ar paziņām.
Augšup kalnā
Sala ir tikai 83 kvadrātkilometrus liela, taču mazie ciemati tās nogāzēs ir tā izmētāti, ka visus nemaz nav iespējams pamanīt pat no augstākā punkta. Iecienītākā pieturvieta ir pakalnā pāris kilometru no pilsētas. Tur slejas V gadsimtā pirms mūsu ēras būvētais Efejas templis, kas celts par godu vietējai nimfai. Saskaņā ar mītu viņa bēgusi no uzmācīga pielūdzēja, ielēkusi jūrā un iznirusi Eginas salā. Vietējie pavisam Efejai uzbūvējuši trīs tempļus, taču saglabājies tikai šis — visjaunākais. Tas celts doriešu stilā un kļuvis par paraugu Atēnu Partenonam.
Ceļā uz salas augstāko punktu skatienu piesaista maza kapela. Zīmes rāda, ka tur ir drupas. Patiešām — dievnama priekšā redzami pārpalikumi no kāda grieķu tempļa. Ieskatoties ciešāk, kļūst skaidrs, kādēļ abas ēkas atrodas tik tuvu. Senie kristieši nav tērējuši laiku un spēkus velti, tādēļ uzbūvējuši kapelu uz tempļa pamatiem, izmantojot tā akmeņus. Tikai pēc tam noskaidroju, ka tā ir Omorfi eklesia jeb "brīnišķīgā baznīca", celta 1282.gadā.
Tuvumā cilvēki nav manāmi un par civilizāciju liecina vien kazu ganāmpulks ar kaklā pakārtiem zvaniņiem. Tas arī nav pārsteidzoši. Grieķi ir slinki un nelabprāt kājām kāpj kalnos.
Tādēļ nav brīnums, ka 532 metrus augstais Orosa kalns, kura galā kā balts uzpirkstenis uzsprausta maza kapela, reti sagaida apmeklētājus.
No tuvākā ceļa līdz kalna galam jākāpj aptuveni divdesmit minūtes pa akmeņainu, krūmiem apaugušu nogāzi. Šķiet, uz šo "varoņdarbu" gatavi tikai ziņkārīgākie iebraucēji.
Taču tie, kuriem izdodas sasniegt augstāko salas virsotni, tiek atalgoti ar brīnišķīgām ainavām. Neviļus sāk darboties fantāzija un uzburt ainas, kā Egina varēja izskatīties pirms 25 gadsimtiem. Tā ziedu laikus piedzīvoja 6.gadsimtā p.m.ē., kad kā sengrieķu pilsētvalsts bija pietiekami spēcīga, lai stātos pretī Atēnām. Par abu naidu liecina fakts, ka persiešu iebrukuma laikā salinieki vispirms pievienojās Kseroksa armijai un tikai pēc tam apvienoja spēkus ar citiem grieķiem, lai jūras kaujā 480.gadā p.m.ē. sakautu irāniešu priekštečus. Taču atēniešu un spartiešu cīņās egejieši nostājās "nepareizajā" pusē un par to dārgi samaksāja. 459.gadā p.m.ē. Atēnu karaspēks iekaroja salu un pakļāva eginiešus.
Kopš tā laika Egina bieži tika izlaupīta, tādēļ liela daļa seno ēku ir nopostītas. Valstisku nozīmi sala uz brīdi atguva vien 1828.gadā, kad sacelšanās pret turkiem laikā uz dažiem mēnešiem kļuva par Grieķijas galvaspilsētu un tur apspriedes noturēja pati pirmā Grieķijas valdība.u
Raksta autors bija aviokompānijas AirBaltic viesis
*Sarkanā gaisma nav domāta man (angļu val.)
**Beigta gaļa (angļu val.)
***
Eginā jāredz
- Drupas no viduslaiku pilsētas, kuru no pirātu uzbrukumiem nogurušie Eginas iedzīvotāji 10.gadsimtā uzbūvēja dziļāk iekšzemē. Tajā bija vismaz 300 baznīcu, no kurām aptuveni 30 vēl saglabājušās.
- Vecais ciemats Pacheia Rachi blakus Orosa kalnam, 225 metrus virs jūras. Šaurajās ieliņās blakus pāris gadsimtu vecām mājām slejas dažas jaunas. No ciemata paveras pievilcīgs skats uz tuvējām salām.
- Eginas pilsēta, kur piestāj no Atēnām un citām salām atbraukušie prāmji. Apmeklēšanas vērts ir zivju tirgus iepretim ostai, kur vietējie zvejnieki pārdod tikko ķertas zivis un astoņkājus.
- Doriešu stilā celtais Efejas templis — vienīgais no sengrieķu pilsētvalsts palikušais nesagrautais templis Eginā. Tapis ap 490.gadu p.m.ē.
- XIII gadsimta pazemes baznīca 15 minūšu gājienā no Eginas pilsētas. Aiz altāra esot ala, kas ved iekšā kalnā.
***
Ceļš uz Eginu
- Sameklējot lētāko piedāvājumu, uz Atēnām iespējams nokļūt par 49 Ls.
- No Pirejas ostas Atēnās vairākas reizes dienā kursē prāmji uz Eginu. Biļetes cena vienai personai vienā virzienā 7,5 eiro
- Salā var noīrēt motorollerus aptuveni par 12 eiro dienā un kvadraciklus par 25 eiro. Pieejami arī velosipēdi.