Kamēr mazie ēda, es drudžaini domāju, no kurienes gan viņi te uzradušies, ja tuvākā māja ir vairāk kā kilometra attālumā. Kur lai viņus tagad lieku, jo man mājās jau ir četru kaķi, un vēl lielāku kompāniju nepieņems ne manas vecās kaķenes, ne arī lielie suņi. Tikmēr kaķēni paēda un, kad pēc stundas gāju lūkot, kā viņiem klājas, abi jau bija pazuduši tikpat pēkšņi kā parādījušies. Paldies, Dievam, nodomāju.
Pēc desmit dienām atkal ieraudzīju abus brālīšus plecu pie pleca tipinām pāri manam pagalmam un skaļi ņaudam. Kur viņi bija tās dienas, ko ēda un kā palika dzīvi, man joprojām ir noslēpums. Protams, es viņus atkal pabaroju, man pat izdevās viņus paņemt klēpī un es izdzirdēju skaļu un apmierinātu murrāšanu. Nu jau nedēļu viņi ir pie manis. Runčuki ir kādus 3-4 mēnešus veci, ārkārtīgi mīlīgi, draiski un skaisti, tagad arī attārpoti un vakcinēti. Viņi justos laimīgi, ja arī turpmāk abi varētu dzīvot kopā (laikam jau līdzšinējā ne vieglajā dzīvē ir tā saraduši, ka visu dara reizē) kādās mājās, kur varētu skraidīt pa āru. Viņi mācēs uzvesties arī dzīvoklī, jo kārtīgi apmeklē kastīti. Viņu saimnieki saņems milzīgi daudz prieka un mīlestības. Ja mani divi lielie suņi varētu satikt ar kaķiem, es būtu ar mieru tos paturēt savās mājās — lai dzīvo pagalmā. Iekšā es nevaru laist, jo tur priekšā manas kaķenes. Ja baroju četrus, pabarotu arī sešus, bet mani suņi to negrib saprast, jo līdz šim kaķi pa pagalmu nekad nav skraidījuši. Riskēt ar mazajām dzīvībiņām es neuzdrīkstos. Varbūt kāds var dot pajumti šiem jaukajiem radījumiem?"
Tālr. 29416000, Antra