Lidojam caur Maskavu un Bangkogu uz Siemreapu. Ar Aeroflot lidmašīnu, kurā saskaņā ar televīzijā redzētajām reklāmām jaunas, smaidīgas stjuartes atnes ar putukrējumu pildītus groziņus. Nu, kūku un jaunu, smaidīgu stjuaršu nebija. Toties bija skaļa publika no Maskavas, "neuzbāzīgs" serviss un atgādinājumi: "Sedziņa un spilvens ir Aeroflot īpašums, tos līdzi ņemt nedrīkst!"
Siemreapā mūs sagaida gids Vitālijs, puisis ar enciklopēdiskām zināšanām par visai sarežģīto Kambodžas vēsturi. Pašam bija apnicis dzīvot Ukrainā, un viņš jau pāris gadu dzīvo galvaspilsētā Pnompeņā. Jau lidostā uzzinām, ka uz Kambodžu atpūsties brauc diezgan daudz Ukrainas un Krievijas iedzīvotāju, bet mēs esam pirmā grupa no Baltijas.
Jau ceļā uz viesnīcu tiekam brīdināti naktīs staigāt tikai pa asfaltētiem ceļiem, jo zālē čum un mudž čūskas, ar aizdomīgiem vietējiem nepīties un uz viņu motorolleriem nesēsties. Par katru braucienu kaulēties. Vēl atceros informāciju, ko ieguvu no skopā enciklopēdijas apraksta par kājnieku mīnām, un man ap sirdi kļūst pavisam nemierīgi. Galvā iezogas doma - uz kurieni es atbraucu?
Stāstā par čūskām noteikti bija daļa patiesības, jo vēlāk pati dzirdēju, kā sakosts amerikānis bija ienācis pie garā krievu daktera Nikolaja un lūdza viņam pārdot pretindi. Taču, vai nu čūskām negaršo baltieši, vai arī mūsu gids Vitālijs tās bija nobūris, bet tajā naktī, kad tumsā klīdām pa džungļiem, neviena čūska mūs nesakoda.
AUGŠĀ TIEK, BET KĀ LEJUP?
Siemreapa ir trešā lielākā pilsēta valstī, turklāt atrodas vistuvāk Ankorvatas senajiem tempļiem. Pati pilsēta vairāk atgādina izstieptu ciematu, kurā dažas ielas ir bedraini smilšainas, bet dažas ir pilnas ar eiropeiskiem krodziņiem un neona izgaismotām viesnīcām. Ik uz stūra sastopamas japāņu tūristu grupas. Arī mūsu viesnīcā. Viens ieteikums tiem, kas mīl pagulēt no rīta - paēdiet kārtīgas vakariņas. Ja atnāksiet pusstundu pēc brokastu laika sākšanās, japāņu tūristi, līdzīgi kā Kolorādo vaboles, būs nokopuši visu.
Ankorvata tempļi ir iespaidīgas pelēkas celtnes - drupas, kas paceļas džungļos. Nesteidzīgi klīst mūki spilgti oranžos apmetņos, tiek kūpināts vīraks. Pats templis ir būvēts vairākos līmeņos. Mūsu rīta nagla ir kāpiens pa stāvām trepēm uz augstāko līmeni. Metamies rāpus un tobrīd pat nepadomājam par to, ka lejā arī būs jātiek. Kad esmu pusceļā, ceļi trīc. Paskatos lejup un vēlreiz saprotu, ka augstums nav mana stihija.
Paši tempļi un Višnas statujas ir iespaidīgi augstas un džungļos labi redzamas. Kaut arī ir liela tveice, kāri klausāmies informāciju par valdniekiem, kas šo visu sabūvējuši - jo diženāks bijis pats, jo dižākas celtnes pasūtījis.
Saulrietu sagaidām jau cita kalna virsotnē, kur mums priekšā ir jau desmitiem japāņu tūristu un pavisam nelielas tempļa drupas. Lai nu kā, saulriets iespaidīgs, to nespēja sabojāt pat desmiti zibspuldžu uzplaiksnījumu un ļaužu čalošana.
DZĪVE PIE ČŪSKĀM
Nākamajā dienā paredzēts brauciens pa upi un ezeru uz Pnompeņu un tad došanās uz Sianukvilu. Rīts sākas satraucoši. Mēs kavējam. Ar autobusu virzāmies pa mazu, smilšainu celiņu, kuram abās malās ir vietējo iedzīvotāju būdiņas un improvizēts tirgus. Braukšana diez ko nevedas, jo ceļš ir pilns ar smagajām mašīnām un cilvēkiem.
Un tad Vitālijs saka stop - tālāk būs jāiet kājām. Steigā ķeram koferus un cauri vietējo pūlim, kas vēlas pārdot kādu augli vai zivi, ritenīšiem ķeroties smiltīs, pusskriešus dodamies uz savu laivu. Sākumā ir pagrūti saprast brauciena skaistumu - upes abos krastos dzīvo zvejnieki, krasti ir nosēti ar sadzīves atkritumiem, gaisā jūtama zivju smaka, upes ūdens ir nejauki brūnā krāsā. Taču vēlāk redzam arī peldošas skolas, uz kurām tiek vesti bērni baltos krekliņos un gludi saķemmētiem matiem. Nujā, Kambodža ir kontrastu valsts. Braucot tuvāk Pnompeņai, parādās solītā daile - skaisti tempļi krastos, glītas piepilsētas iedzīvotāju mājiņas un sapucējušies cilvēki.
Ceļš no Pnompeņas līdz Sianukvilai ir tāls (ceļa garums ir apgriezti proporcionāls autobusa lielumam: ar mazu autobusu ir jābrauc gandrīz sešas stundas, ar lielu var aizbraukt trīs stundās), tiek nolemts paēst pusdienas galvaspilsētā. Vitālijs iesaka iet uz picēriju, kurā gatavo picas ar dažādām zālītēm, tas ir, jautrās picas. Laikam bijām gaidījuši pārāk lielu jautrību… Taču vēderi bija pilni un jautrību radījām sev paši.
Sianukvilā ierodamies tumsā. Mūsu dzīvesvieta ir viesnīca Čūsku māja (Snake house). Restorāna sānos ir izvietoti būri ar dažādām čūskām. Viesnīca pieder garajam dakterim Nikolajam. Tumsā tā izskatās visai draudīga: mazas, tumšas ejas starp namiņiem un čūskas. Restorānā daudz krievu un kaukāziešu seju. Taču visi kļūst priecīgāki, kad tiek atnestas ēdienkartes un tajās atrodam tādus pazīstamus nosaukumus kā "soļanka", "pelmeņi" un "pankūkas".
PA VĒTRU PĒC ZIVĪM
Mūsu ierašanās ir radījusi lielu sajukumu Nikolaja komandai. Apzināta vai visa Kambodža, lai atrastu pietiekami daudz balonu niršanai. Jo nirt gribam visi, tātad 15. Gids Aleksandrs instruē, stāstot par nevaldāmām zemūdens straumēm, mazu redzamību un bīstamajām zivīm. Atkal kārtējā iebiedēšana?
Ņemam somas un dodamies uz kuģi. Tas pieder francūzim, un, ak tu laime, kāds īpašnieka draugs (arī francūzis) savā atvaļinājumā ir pieteicies gatavot mums pusdienas uz kuģa. Nu ko, baudīsim Kambodžas produktus franču izpildījumā.
Pēc pirmās iegremdēšanās īsti nav skaidrs: vai nu Aleksandrs pats nekad nav niris, vai arī vieta ir izvēlēta slikti. Maksimālais dziļums ir pieci metri, un redzēt var tik jūras dibena baltās smiltiņas. Esam mazliet apjukuši, notiek pārrunas gan ar Aleksandru, gan ar Nikolaju. Tiekam aizvesti uz attālākām un koraļļiem bagātākām vietām, taču dziļuma kā nav, tā nav. Viens no kolēģiem secina: "Šeit to jūru no vienas salas uz otru var ar ziloņiem pāriet." Lai nu kā, otrā dienā visi jau ir pieraduši pie ekskluzīvas pusniršanas ar baloniem un neviens vairs nesatraucas par dziļuma trūkumu. Gaidām tālo izbraucienu uz salām, kas veidos mūsu priekšstatu par niršanu Kambodžā.
Izbraucam nakts vidū. Tiek piesieti šūpuļtīkli, daži izvietojas uz grīdas. Braucienam sākoties, nav īstas skaidrības, vai nu jūrā tik tiešām ir stiprs vējš, vai arī esam ļoti uzdzīvojuši līdz kuģa atiešanai. Ik pa brīdim pamostoties, redzu divus savus kolēģus modri sēžam, tērptus glābšanas vestēs, un skatoties uz horizontu. Tomēr līdz ar pirmajiem saules stariem esam atpeldējuši.
Priecīgi secinām, ka šeit ir dziļāks par pieciem metriem un ir pat zivis, ko aplūkot. Tomēr bija vērts braukt vētrā! Noskaņojums visiem ir labs. Vakarā dodamies uz pusapdzīvotu salu, kurinām ugunskuru un esam bezgala apmierināti ar braucienu.
Nākamais rīts ataust tikpat vējains kā iepriekšējā diena. Visa lagūna ir pilna ar khmeru kuterīšiem, jūrā neviens neiet. Kapteinis un komanda mērķtiecīgi sāk piesiet pie reliņiem visas kustīgās lietas - krēslus utt.
Baltiešu prātos iezogas nemiers, fonā skan Madonnas jaunais disks, kambīzē tiek pumpēts ūdens, lai kuģis būtu smagāks. Pirmā doma, kas iešaujas prātā, - ļoti gribas atkal mājās! Starp mums notiek ķēdes reakcija - vājāko haotiskā rīcība iespaido īstos jūras vilkus, un drīz vien visa latviešu komanda draudzīgi ir uzvilkusi glābšanas vestes un blakus sev nolikusi pleznas. Cits citu esam sabarojuši ar pretšūpošanās zālēm un jūtamies sagatavojušies braucienam. Kuģa īpašnieks, redzot šādu uzvedību, ierosina pagaidīt līdz trijiem un tad pa salīdzinoši mierīgu jūru braukt uz Sianukvilu. Vestes tiek novilktas, un mājupceļš nevienam vairs raizes nesagādā.
SPOKAINAIS KAZINO
Vitālijs ir izdomājis, ka mums būs ne tikai nirt, bet arī džungļus skatīties. Esot jābrauc kalnos, kur franči 70.gados uzbūvējuši kazino. Jāsaka, ka gan ideja, gan izpildījums bija grandiozi. Izcirst ceļu džungļos kalnup, to noasfaltēt un kalna galā starp mākoņiem uzcelt kazino. Kazino gan vairs nedarbojas un arī asfaltētie ceļi ir izskaloti un bedraini, tādēļ ceļš tikai kilometru augstajā kalnā ir ļoti ilgs. Drīz vien ap mums ir mākoņi, bet mēs tik braucam augšup.
Nakšņojam askētiskā kalnu miteklī, kur desmitos vakarā tiek izslēgts ģenerators - visiem būs gulēt! Kārtējo pārsteigumu sagādā Vitālijs - kazino drupas ir jāredz naktī. Lukturīšu, izrādās, visiem nepietiek, arī tādu ciešu armijas zābaku kā Vitālijam nevienam nav. Bet stāsti par čūskām…
Starp grupas meitenēm valda neliels apjukums - kājās tikai viegli sporta apavi, tiem tak jebkura čūska cauri izkodīs! Taču naktsvietā palikt arī negribas. Iesim! Gājiens ir visai sarežģīts, taču kazino drupas tik tiešām ir iespaidīgas - sikspārņi un sagruvušas trepes, lielas zāles un stāsti par tiem, kas pakārās un tagad spokojas, miglas vāli un mūsu pašu projicētie atspulgi uz tiem. Brrrr! Ar labi padarīta darba sajūtu dodamies pie miera, lai nākamajā rītā apskatītu dažus kalnu tempļus un baznīcu.
Kambodža šķiet ļoti īpatnēja pirmajās ierašanās dienās, taču, dzīvojot tur ilgāk, secinām, ka ainava visur ir ļoti vienāda - džungļi, džungļi un džungļi, nabadzīgas būdiņas ceļa malās un skaistā jūras piekraste ar dārgām viesnīcām. Tiem, kas vēlas elpu aizraujošas ainavu maiņas, Kambodža nebūs īsti piemērota.
Otrā rītā apskatām gan tempļus, gan baznīcu, bet ainava gan nav mainījusies. Vienīgā atšķirība - šie tempļi ir kalnos. Bet ko nu gausties - tiem, kas nepārtraukti ēduši kūkas, baltmaize vairs negaršos…
Atgriežamies Sianukvilā. Vakarā pirms prombraukšanas uzmācas skumjas ilgas. Lai nu kā, pilsēta ir skaista, šurp brauc atpūsties paši turīgie khmeri. Tad atkal sēžamies autobusā, lai atgrieztos Pnompeņā.