Viņš ir mans Īstais, Viņa nodomāja.
Diemžēl puisim bija uz kādu laiku jāaizbrauc. Viņa gaidīja. Ziņu nebija. Piecas dienas pirms puiša atgriešanās uzradās kāds cits - abi satikās, samīlējās, saderinājās. Jā, sazinājās arī Viņi. Puisis minēja, ka pirmais cilvēks, kam viņš piezvanījis, stāvot Imantā uz balkona, esot bijusi tieši Viņa. Bet tikšanās kaut kā izpalika, nesanāca. Bet tie abi apprecējās. Saderināšanās dienā Viņa satika Viņu Līvu laukumā. "Viss, vai tagad esmu tevi zaudējis?" Viņš koķeti jautāja. "Jā, mīlīt!" Patiesībā Viņš taču zināja Viņas mobilā telefona numuru, bet nebija izrādījis pārāk lielu interesi. Ko vēl gaidīt?
Laulību dienā, stāvot pie altāra, kad mācītājs teica liktenīgos vārdus: "Ja kādam ir kas sakāms, lai saka tūlīt vai klusē mūžīgi," - Viņa cerēja, ka uzradīsies Viņš. Bet nekas nenotika. Laulātie sabučojās un izgāja no baznīcas roku rokā, sākdami jaunu - savas kopdzīves - ceļu. Ak, pareizi, 12 dienas pirms kāzām VIŅŠ piezvanīja. Viņa to uzaicināja uz savu izlaidumu, bet Viņš neatnāca. Viņš neizvēlējās Viņu. Tas otrs tomēr gribēja Viņu vairāk, izrādīja to tiešāk, lika sajusties mīlētai. Tāpēc Viņa apprecējās.
Pagāja divi gadi. Viņu ceļš nevis sakrustojās, bet ar lielu blīkšķi pārklājās vienā. Atkal bija nakts, kad "aizbrauc jumts"... Kur visā šajā saplūšanā palika Vīrs? Kaut kur - tur ārā. Viņa nevēlējās Vīru sāpināt. Vīrs bija tik labs, mīļš. Vīrs mācēja viņu sasmīdināt un bija klāt ikreiz, kad tas bija vajadzīgs. Viņš bija labs vīrs un labi pildīja savus pienākumus. Viņš joprojām to dara.
Kādu laiku VIŅI abi tikās, mīlējās. Tad Viņš izvēlējās beigt. Taču Viņa jau bija iemīlējusies. Pa īstam - savā īstajā. Pagājuši septiņi gadi. Viņa mīl. Viņam ir citas. Viņa cieš. Viņš izbauda Viņas mīlestību, bet to, kas notiek Viņa prātā, sieviete nezina.