Attiecības. Uzkrītošas dīvainības

dienas rakstu līmenis kļūst jo dienas jo lieliskāks... neko teikt :(

Tā nu gan nav - es tieši varu teikt par Amerikas vīriešiem, ka tie pļāpā daudz vairāk par mani, zvana vairākas reizes dienā, krata sirdi, kamēr es labāk klusēju.

Jā, jā, es to visu zinu jau gadiem, bet kad viņas krata sirdi risinājumi, padomi nāk ārā paši no sevis, labu gribēdams, tikai nokaitinu. Mēģinu piebremzēt, paklusēju klausoties , uzreiz - Tev viss vienalga, nemaz nevari mani pažēlot. Zinu jau to visu vienmēr uz priekšu, bet katru reizi atkal tie paši grābekļi.

Dolāram

Eu, nu normāli! Kapēc gan vīrietim ir jābūt tam, kas maina savus paradumus? Davai pa telefonu tagad runā vairāk un visādu bulšitu, nedod man padomus un puņķojies līdzi, negrozi galvu... Bet kā būtu, ja sieviete pati beidzot aizvērtos un beigtu taisīt ik mēnesi mobilajam infarkta lieluma rēķinus? Kā būtu, ja saņemtos un beigtu uzbāzties ar savām sīkajām problēmām, kad Āfrikā bērni mirst badā?

hi hi, piekrītu visām tām, kas no visiem vīriešu paradumiem visus varēja sev pierakstīt - vienkārši mums Latvijā sievietes vīrišķīgas un otrādi :D

O!!! Kas to būtu domājis!!! Pēc šiem parametriem es esmu vīrietis!!!

Nezinu, kādā ačgārnā pasaulē es dzīvoju, bet man gan darbā, gan privātajā dzīvē vislielākie pļāpas ir vīrieši. Tas reizēm pārvēršas par pilnīgu murgu. Nu nespēju es visu dienu pavadīt, uzklausot vīriešu spriedelējumus par dzīvi un dažādus atmiņu varoņstāstus. Bet ir ļoti grūti viņus apklusināt. Ja mājās es vēl varu palūgt uz laiciņu paklusēt, tad darbā vienlaikus būt tolerantai ir gandrīz neiespējami.

Pa telefonu ilgi pļāpāt vairs sen nav labais tonis.

Kas tie par padomiem? Kā no pusaudžu žurnāla.

Kādas muļķības! Šo rakstu izlasot man būtu jāsecina, ka mūsu ģimenē es esmu vīrietis, bet mans vīrs - sieviete, jo tas ir viņš, kam ir nenormāla nepieciešamība daudz runāt, es jūtos lieliski arī nerunājot. Tie vienkrārši tādi stereotipi.

Nu tam visam es vēl varu piekrist!