Atvaļinājums ar savilktu jostu. Uz Žagares tirgu

Paldies, Solvita! Man kā Rīgas bērnam tās ir visskaistākās bērnības atmiņas - vasaras pie vecmāmiņas Bukaišos un gājieni pāri laukiem uz Žagari. Ieejot pilsētā garām konditorejai smaržoja cepumi. Un centrā bija saldējuma kiosks. Diezgan sen, septiņdesmitajos.

Šajā nedēļas nogalē iesaku aizbraukt uz Žemaišu Kalvāriju. Kādreiz tur atradās seno kuršu pils, bet ar ko ievērojama šī vieta kļuva pēc Žalgires (Grīnvaldes) kaujas, to lasiet Pētera Upenieka grāmatā "Balandnieki" vai arī ieskatieties interneta portālā www.zemaiciukalvarija.lt

Paldies, par jauko rakstiņu! Arī man daudz bērnības atmiņas, saistītas ar iepirkšanos Žagarē, kas bija tuvākā pilsēta tajā Zemgales nostūrī, kur pavadīju bērnību. Tas bija padomju laikos un atceros, ka reiz, netālu no Žagares, mamma mani piebikstīja un klusi rādīja pa autobusa logu, kur kādreiz bijusi robeža starp Lietuvu un Latviju. Šis atklājums kairināja manu iztēli un lika iztēloties laikus, kad Latvija ir bijusi neatkarīga valsts ar kaut ko (kā man toreiz šķita) tik eksotisku kā robežkontroles punkti. Bet man lielākais prieks no iepirkšanās Žagarē bija daudzveidīgie un garšīgie cepumi, ko atceros vēl šodien. ņam