Tomēr tagad Kalnciema ielā Elizabetei svarīga ir plašuma sajūta: "Ja man būtu dzīvoklis ar daudziem maziem kabūzīšiem, es tos droši vien izlauztu - labāk dzīvot vienā lielā telpā bez sienām, lai ir, kur elpot!" Šajā mājvietā gan nav bijis jāķeras pie laušanas darbiem, jo ulmaņlaika mājas griesti ir gana augsti.
Zina katru gropīti
"Kad sāku šeit dzīvot, pirmo gadu netaisīju remontu, jo man vienmēr ir tā - padzīvoju un tad redzu, kas man dzīvesvietā nepatīk, ko labāk pārvietot un ko mainīt," skaidro Elizabete. Viņa uzskata, ka remonta nesasteigšana palīdz novērtēt gan telpām piemērotāko iekārtojumu gan apgaismojumu.
"Ar dizaineriem neesmu konsultējusies, jo viņi savas domas uzspiež vairāk vai mazāk no malas. Pati, ieejot veikalā, jūtu, kas patīk," saimniece vērīgi aplūko savu dzīvojamo istabu. Šajā dzīvoklī ne vien tapešu un mēbeļu iegāde, bet arī remonts bijis namamātes rokās. Negludumus pati pieslīpējusi ar smilšpapīru, krāsojusi durvis. "Es nevaru visu uztaisīt perfekti, bet, piemēram, tapetēm zinu katru gropīti un atceros, kā man gāja, - kad esi pats līmē noķepis, grīda arī ar līmi un viss līp pie rokām... Tas bija forši, tas bija vērtīgi!" smaida dziedātāja. Tieši pūles, pašam veidojot savu ģimenes ligzdiņu, radot īpašu mājīguma atmosfēru. "Man remonta process liekas šausmīgi interesants, arī dziedāšanā mani vairāk par pašu koncertu interesē garie mēģinājumi," viņa sirsnīgi nosmej.
Zelta, brūni un bēšīgi
Iekārtošanas procesā Elizabete uz māju aicinājusi arī rīkstnieku, lai atrastu piemērotākās vietas gultu novietošanai un nelabvēlīgos punktus, kur labāk nelikt pat krēslu. Savukārt remontu viņa sākusi "lēnām un pa bišķiņam" no pirmās telpas, kas paveras pretī ieejas gaitenim, - virtuves. "Bieži virtuves ir zili zaļas, bet man - tumšākos toņos... Biju iecerējusi te likt arī bambusa koku," stāsta saimniece, "ir ļoti svarīgi, lai mājoklis būtu siltos toņos. Nepatīk, ja viena siena ir sarkana vai tai ir spilgti oranži akcenti... Gribu, lai mājas nomierina, nevis rada papildu stresu," dziedātāja skaidro zelta, brūno un bēšīgo toņu izvēli dzīvoklī.
Visspilgtākā šeit ir septiņgadnieces Loretas istaba - uz dzeltenām tapetēm satupināti zīmēti lāči. "Kopā gājām uz veikalu, un viņa izvēlējās tapetes. Dīvāns jau bija, tāpēc skatījāmies, lai tapetes būtu pieskaņotas tam," par meitas valstību stāsta mamma. Starp dzelteni zilajiem akcentiem Elizabete rāda arī nošu tāfeli - kartonam piestiprināti diegi, pa kuriem kā notis var bīdīt melnas podziņas. Šajā mājoklī dzied gan mamma, gan meita.
Mūlenrūža istabā
Dzīvojamajā istabā uzmanību piesaista senatnīgas melnkoka klavieres. Te tāpat kā guļamistabā nav daudz mēbeļu, telpu piepilda greznas krāsas no tapetēm, gleznas un spilvenu raksta.
"Dzīvojamā istaba man vairāk saistās ar veco angļu stilu, bet negribēju visu dzīvokli taisīt vienā mērcē. Piemēram, dzīvojamās istabas lampa saistās ar Mūlenrūžas stilu," vērtē saimniece. Klavieres nākušas no mājām, kurās dzīvoja Elizabetes vecāki - tur tās atstājusi skulptore, kura pati tās savulaik bija saņēmusi komplektā ar dzīvokli. "Tik dzidra skaņa! Ziloņkaula taustiņi - pavisam cits piesitiens! Es tās negrasos vizuāli atjaunot, jo man patīk vecuma piegarša, kad koka melnums ir nobružājies," uzliela mūziķe.
Romantiskai sveču dedzināšanai pustumsā daudz laika neatliek, jo pie klavierēm paiet daudz laika - pāris reižu nedēļā cītīgi skan gammas: "Tas tiešām nepieciešams, lai pirksti neaizmirst - tā nav riteņbraukšana!"
Elizabetei un Roberto nupat iznācis disks, un abi brauc koncertturnejās uz dažādām Latvijas pilsētām. "Ļoti intensīvi koncertēju arī ar savu grupu - beidzot esmu savākusi ļoti labu mūziķu sastāvu un tiešām baudu to, ko daru!" uzdzirkstī dziedātāja. Šonedēļ iznāks viņas otrais singls Par mani un mums ar Mārtiņa Freimaņa vārdiem un Elizabetes mūziku. "Dažreiz visu dienu staigāju ar kādu melodiju galvā - atnāku mājās, apsēžos pie klavierēm un salieku harmonijas. Tā lēnā garā rodas dziesmas," dziedātāja atklāj.