Uzsākot šo projektu, Marques de Riscal - viena no vecākajām un pazīstamākajām Ļarjohas reģiona vīndarītavām, neslēpa, ka cer uz Bilbao efektu. (Pirms desmit gadiem atklājot ekstravaganto Gugenheima muzeju, Bilbao pārliecinoši iezīmēja sevi pasaules kultūras kartē.) Turklāt konkurencē ar Jauno pasauli spāņu vīndaru pozīcijas nav rozēm slacītas un arhitektūras piesitiens varētu būt viens no veiksmes āķiem arī reģiona vīna tūrisma veicināšanas nolūkos. Kopš atklāšanas 1.septembrī viesnīcu ķēdes Starwood Hotels&Resorts Worldwide apsaimniekotā ēka jau paguvisi rotāt teju katru sevi cienošu žurnālu. Glamūrās Vogue izdevniecības Conde Nast ceļojumu satelītam Traveller pat pagūstot palepoties, ka tā radošā komanda bija pirmā, kam laimējās pačučēt Gērija gultiņā vēl mēnesi pirms viesnīcas oficiālās atklāšanas.
TITĀNA PUŠĶIS
Ir mākoņaina novembra pievakare, un mirklī, kad esam izlīkumojuši uz maza ceļa pie tikpat maza ciemata Senisēro, no kurienes ceļam vismaz teorētiski vajadzētu vest tālāk uz Elsjego, patiesībā ir tumšs kā peklē. Tiesa, visi apraksti liecina, ka pabraukt garām nav iespējams - Gērija brīnumu kalna galā vienkārši nevarot nepamanīt. Kādi tik apzīmējumi tam tikuši veltīti, Ziemassvētku eglīti un monstrozu mūsdienu arhitektūras Disnejlendu ieskaitot. Īsi sakot, katrs aprakstnieks darbojies savas iztēles un personisko izjūtu robežās. Un te tas arī ir - naksnīgajā ciematā izgaismota vīd tikai baznīca un Marques de Riscal. Renesanses laika celtne ar diviem asimetriskiem torņiem un mūsdienu arhitektūras brīnums, kura metāliskās zelta, sudraba un sārta titāna jumta lentes spocīgi vizuļo uz kailo rudens koku fona. Tiesa, tik viegli šī mirāža vis rokā nedodas - labu laiciņu līkumojam gar salmu sētu, aiz kuras, šķiet, vēl nav beigušies pēdējie labiekārtošanas darbi, nevarot atrast ieeju. Izrādās, ne tikai mēs vien - līdzīgas kustības izpilda ciemata klusumā pēkšņi nezin no kurienes uzradušās vēl vismaz astoņas mašīnas. Sajūta amizanta - kā kaķim ap krējuma ķērni - tepat, tepat, bet klāt netiek. Tumsā visi kaķi melni, jo no rīta, protams, atklājas, ka klāt tikšana ir pavisam elementāra, tikai iebraukt, redz, vajadzējis pa ciemata galveno maģistrāli, ne sānceļiem.
Marques de Riscal autoparks ir cienījams - vismaz sestdienas vakarā. Pāris Porsche, Jaguar, jaunākais Audi 4x4, lifts smaržo pēc pērlēm un kungiem uzvalkos (vīna lauka vidū!). Ir sestdienas vakars, un restorāns, kurā saimnieko vienīgais Mišelina zvaigzni ieguvušais pavārs Larjohas reģionā, ir pārpildīts.
Marques de Riscal ir vīndarītava ar vēsturi. Dibināta 1860.gadā. Tā ir ne tikai viena no vecākajām šajā reģionā, bet slavena arī ar to, ka savulaik kļuva par pirmo Spānijas vīndarītavu, kas pieņēma franču vīnu klasifikācijas sistēmu. Marques de Riscal vīni ieguvuši arī vairākas pietiekami prestižas vīna pasaules balvas. Tās nu jau leģendāros vīna pagrabus XIX gadsimta otrajā pusē radījis arhitekts Rikardo Beljsola, kurš speciāli devies uz Bordo, lai izpētītu pašus labākos vīna pagrabus Medokā un Senmiljonā. Tādējādi sadarbību ar Frenku Gēriju savā ziņā var uzskatīt par tradīciju turpinājumu.
Tiesa, par to, kā tapa šis projekts, jau stāsta leģendas - Marques de Riscal bosi esot labu laiciņu funktierējuši, kā iekārdināt Gēriju. Līdz kādam dzimusi brīnišķīga ideja uzdāvināt
arhitektam 1929.gada ražas vīna pudeli (akurāt Gērija dzimšanas gada), un pēc tās baudīšanas un vīndarītavā pavadītas nedēļas nogales viņš vairāk neesot spējis atteikt.
Projekta vīziju Gērijs prezentējis 2000.gada vasarā, un daļu viņa skiču, kas mazliet līdzinās kricelīgiem bērna zīmējumiem, tagad var aplūkot pie viesnīcas restorāna sienas. Marques de Riscal galvenā stila zīme (un klasisks Gērija rokraksta elements) - sudraba, zelta un rozā titāna lentes - esot simboliskas. Rozā tonis simbolizē vīnu, bet sudrabs un zelts - specifiskas Marques de Riscal vīna pudeļu dizaina raksturzīmes. Lai izdotos tās "sasiet" atbilstoši Gērija iecerei, stilizētajām lentēm izmantoti 1600 kvadrātmetri tērauda un 1800 kvadrātmetri titāna, turklāt tās kalpo ne tikai kā krāšņs pušķis ēkas fasādei, bet arī kā funkcionāli spārni, kas pasargā iekštelpas no saules spozmes.
Viesnīcā ir 43 istabas, un tās izvietotas divos atsevišķos ēkas spārnos, kurus savieno futūristisks stikla tilts. Radīts tik viltīgi, ka katra jauna šķērsošana jums izvēršas estētiskā piedzīvojumā - jumta futūristisko aprišu krāsu zaķīšiem spoguļojoties atbilstoši dabiskajam Tā Kunga ieslēgtajam konkrētā mirkļa apgaismojumam. Miglā pārvietojaties kā pa rozā dūmakas pienu, vakarā īsti nesaprotat, kur esat, bet nenoliedzami, līdzīgi kā pati viesnīcas apskate, visefektīgākais šis īsais pārgājiens būs saulainās dienās, kad Marques de Riscal uz apkārtējo vīna lauku fona mirdz laimīgi kā bērns, kas ticis pie sen kārotās konfektes. Šādos mirkļos pat skeptiskākajam šī projekta vērotājam nāksies atzīt, ka, par spīti šķietamajam absurdumam, tas ir kaut kā dīvaini, ievelkoši skaists.
GULTA KĀ VĪNA BUĶETE
Gērijs ir arī viesnīcas interjera autors, un kontrastā ekstravagantajai fasādei tas izceļas ar izcilu komfortu. Mēbeles izvēlētas kā laba vīna buķete, piedomājot par sajūtu krāšņumu. Gaisīgi baltas lampas kā tikko plūktas kāpostlapas ir Gērija paša dizains (tiesa, to oficiālais nosaukums ir Mākoņi), istabas krāsu akcentu - ugunīgi sarkanos krēslus radījis Ligne Roset, bet brūnās ādas mēbeles ar zīdīgi maigu pieskāriena sajūtu - B&B Italia. Pārējās lampas ir Artemida, televizors Bang&Olufsen. Viss speciāli Marques de Riscal.
Gulta ir tik liela, ka, šķiet, tajā varētu ietilpt vesels tabors, un tik augsta, ka īpašu sajūtu sagādā tas vien, ka esi tajā iekāpis. Toties skats pa logu uz Elsjego pakalniem un vīna laukiem vien ir ko vērts. Īpaši no rīta, kad tos vēl klāj rīta dūmaka, kas lēni ceļas augšup, gluži kā priekškars atklājot tuvējā ciemata aprises. Par telpas trūkumu nevar sūdzēties, vannas istaba vien ir kā veseli apartamenti, ar melna marmora grīdu un atsevišķu drēbju skapi. Istabu apdarē izmantota āda un gaišs kļavas koks, aizkari ir vīna sarkani.
Viesnīcas preses sekretāres Vanesas Ferēras pavadībā te spieto arī kādas spāņu televīzijas komanda, un Vanesa saka, ka līdzīgi esot katru nedēļu. Augšstāvā atrodas bibliotēka ar tūkstoš grāmatu kolekciju. Kaut tās izskatās tik sterili glīti izvietotas, ka, šķiet, neviens nav pat mēģinājis šķirstīt, pa vidu skaistām skatāmgrāmatām un luksusa modes almanahiem var atrast arī pa kādam nopietnākas literatūras sējumam (droši vien ievietotam ar gudru ziņu).
Kā citas Marques de Riscal odziņas minams restorāns, kurš, pateicoties Larjohas pavārmākslas leģendai Fransisko Panjēgo, sola kļūt par reģiona lepnumu, līdzīgi kā viņa īpašumā jau esošais Larjohas gastronomijas tūrisma galamērķis Echaurren. Restorāns atrodas 40 minūšu brauciena attālumā no Elsjego līdzīgā mazā ciematiņā Eskaraja, un tā specializācija ir reģiona tradicionālā virtuve. Līdzīgi kā visam šajā apkaimē, tā spēks ir tradīcijās - Panjēgo ir pavārs jau piektajā paaudzē. Iespējams, rūpēs par to, lai arī pelēkā dienā pašā rīta agrumā jūs sajustos kā iedzēris glāzi sarkanvīna (vai vismaz labā noskaņojumā), arī ja neesat to darījis, abu restorānu interjerā dominē sarkanā krāsa, sarkani oranžs ir pat tualetes papīrs labierīcībās. Par dizaina humora izjūtu Gērijs nudien nevar sūdzēties.
Sarkanā krāsa kopā ar dabiska koka elementiem dominē arī spa, kur saimnieko franču spa kosmētikas kompānija Caudalie, kas pazīstama ar produktiem, kuru sastāvā izmantotas vīnogu esences, medus un dabiskās eļļas. Tā teikt, visi mūsdienu tūrisma zaķi ar vienu šāvienu - viesnīca vīna laukā, gardēža cienīgs restorāns un visu iespējamo pārsātinājumu nogurdinātā XXI gadsimta pilsoņa dzīvesstila oāze spa.
Tiesa, vislabāk Gērija efekts jūtams apkārtējos ciematos. Vienvakar vakariņojot mīlīgā vietējā restorāniņā (arī ar mazu viesnīciņu un vīndarītavu) piecus kilometrus tālākajā Lagvardijā - mazā ciematiņā, kas iespaidīgo vīna darītavu koncentrācijas dēļ tiek dēvēts arī par šā reģiona vīna galvaspilsētu, - pie blakus galdiņa pamanām kādu acīmredzami iebraucēju ģimenīti ar aptuveni gadu vecu mazuli. Viņi pasteidzas pirmie: "Jūs no Marques de Riscal?" Omulīgā restorāna saimniece iesmejas temperamentīgus smieklus - acīmredzami šāda ainiņa te vērojama ne pirmo reizi. Ģimene izrādās amerikāņi - Gērija brīnums kalpojis kā pietiekami kārdinošs iemesls šā reģiona apgūšanai. Lidojuši uz Madridi un tālāk ar automašīnu.
ZAHAS HADIDAS VĪNA KARAFE
Kaut Marques de Riscal nenoliedzami ir pamanāmākais un skaļākais, tas nebūt nav vienīgais Larjohas vīna - arhitektūras tūrisma cienīgs objekts. To te ir kā krelles. Spāņu arhitekta Santjago Kalatravas projektētā Ysios vīndarītava ir tikai nieka desmit minūšu brauciena attālumā no Elsjēgo. Turklāt spāņu vīndaru koķetērijā ar slaveniem arhitektiem tā bija pirmā bezdelīga. Runā, ka, sākot šo projektu, Ysion īpašnieki likuši kā kāršu spēlē - vai nu lielais laimests, vai teju bankrots. Tiesa, atšķirībā no Gērija Kalatrava, kura kontā cita starpā ir arī Bilbao lidostas jaunā ēka un Lionas dzelzceļa stacija, neesot bijis īpaši jāpierunā.
Ceļam mazliet uzvijoties kalnā, ēka pamanāma jau pa labu gabalu. Rīts ir apmācies, un no attāluma skulpturālā būve izskatās kā svešāds milzu putns, piezemējies fonā esošo kalnu nogāzē. Spārnu vēdām rezonējot viļņos, kas jumta metāliskā pārklājuma dēļ rada dīvainu mirāžu arī mākoņainā dienā. Ēka it kā organiski iekļaujas kopējā ainavā, vienlaikus izceļoties kā skulpturāls objekts. Tās dienvidu fasādi veido horizontālas ciedrkoka ribas, kas turpat blakus esošā baseina atspīdumā atgādina vīna mucu rindu. Toties izliekums iepretim ceļam, kas kā sarkanīga šautra caurvij rudenīgi dzeltenīgās lapās tērpto vīna lauku, līdzinās sirreāla putna knābim, kurš, gatavs pikējumam, pārrauga teritoriju. Iepriekš piesakot audienci, var tikt arī pie nelielas ekskursijas ēkas iekšpusē un, protams, netrūkstošās vīna degustācijas.
Pārdesmit kilometru tālāk citā ciematā Oro Lopez de Heredia vīndarītava importējusi irākiešu izcelsmes arhitekti Zahu Hadidu. Tā teikt, mazai rozīnītei 1910.gadā celtās vēsturiskās ēkas fonā - Hadidai uzticēts vīna degustācijas telpas un maza veikaliņa dizains. Tobrīd ciematā ir siesta, un tā ielas šķiet tukšas kā koku zari, kam vējš norāvis vēl pēdējās rudens lapas. Taču visas orientēšanās bažas pazūd kā nebijušas - Hadidas rokrakstu nevar nepamanīt. Nelielā piebūve atgādina stilizētu vīna karafi un ir objekts klasiskā arhitektes stilā. Cauri logam var manīt, ka atklāšana būs teju, teju - vīna pudeles jau sarindotas plauktos, rit vien pēdējie tīrīšanas darbi. Uz izmirušās ielas mums blakus piestāj kāds džips un acīmredzami nodarbojas ar to pašu - enotūrismu stārkitektu mērcē. Tapšanas stadijā ne pārāk tālu kaimiņos atrodoties arī kāds brita Normena Fostera projekts. Baigorri vīndarītava lepojas ar basku arhitekta Inaki Aspjazu projektu, kura vienīgā virszemē pamanāmā zīme ir iespaidīga 400 kvadrātmetru liela stikla kaste, bet pārējā- 14 000 kvadrātmetru lielā vīndarītava - paslēpta pazemē.
Stārkitektu efekts citkārt klusajos un bieži visai nomaļajos Larjohas ciematiņos līdzinās lavīnai, un visas zīmes (arī dārgu automašīnu ekspozīcijas benzīna uzpildes stacijās) liecina, ka Bilbao efekts ir sasniegts. Turklāt abus lieliski var apvienot - no Elsjego līdz Bilbao ir tikai stundas brauciens. Piedevām, ja neizvēlēsieties maģistrāli, bet vietējas nozīmes ceļus, arhitektūras baudas vēl paspilgtinās dabisku ainavu krāšņums.