Lielizmēra pilsētas man patikušas vienmēr. Londona, Maskava, Buenosairesa - jo lielāka, jo vairāk adrenalīna. Pakrūtē kņudina, domas kļūst pārgalvīgas, tiecoties vēl augstāk, vēl tālāk. Par Tokiju, pasaules lielāko pilsētu, neuzdrošinājos pat sapņot, tik tāla un neaizsniedzama tā man vienmēr šķitusi. Taču acīmredzamais - neticamais piepildās novembra sākumā, man izkāpjot no Air Nippon reisa Frankfurte-Tokija. Mani ceļabiedri ir trīsdesmit jaunieši no dažādām Eiropas Savienības valstīm, kas piedalās ikgadējā Japānas Ārlietu ministrijas rīkotajā Study Tour for European Youth. Sirdspukstiem dunot, mēs metamies metropoles apskāvienos, sākoties ceļojumam uz milzu starpplanētu kuģa Tokija.
Tokijā visa ir daudz - krāsu un smaržu, mazu un lielu cilvēciņu, hondu un toijotu. Rotaļlietu veikalu un spēļu zāļu. Daudz mobilo telefonu, rozā un oranžu, un plastmasas fotokameru. Limonādes un kafijas automātu. Karaoke bāru, kur nu bez tiem. Daudzie ginka koki, Tokijas plaušas, nopūlas, cik spēdami, attīrot urbanizācijas sagandēto gaisu. Tomēr, no augšas skatoties, pilsēta izskatās, kā ietinusies brūngani pelēkā pīpmaņa elpā. Tur lejā to nejūt.
Iespēju skatīties uz pilsētu no augšas ir daudz, atliek tikai uzbraukt kādā no stikla, hroma un tērauda milzeņiem debesskrāpjiem, kas jauc vējiem prātus un baksta mākoņiem vēderā. Japāņiem gribas, lai viņiem piederētu visi iespējamie augstuma, garuma un lieluma rekordi. Augstākais tornis, garākais tilts, lielākais panorāmas ritenis. Vēl viņiem patīk viss rietumnieciskais. Ja kaut kas iepatīkas ļoti, ļoti, uztaisa sev tādu pašu. Tā nu Tokijai ir savs Eifeļtornis, Brīvības statuja, Golden Gate tilts, Amsterdamas dzelzceļa stacija. Cieņā ir arī cilvēki ar lielām, zilām acīm, tiem tiek veltīta īpaša uzmanība, smaidi, spiedzieni, fotokameru klikšķi. Dažreiz kāds ar mani grib arī aprunāties, ne tikai mulsi ķiķināt un sarkt, un tad es dabūju dzirdēt slaveno engrish ar daudziem vietām
sajauktiem "l" un "r".
Tokija ir tik liela, taču katram pilsētniekam atvēlētā telpa - gauži maza. Mazgabarīta dzīvoklītis, dažreiz tik mazs, ka visu var aizsniegt, pat nepieceļoties no tatami un neizvelkot kājas no apsildāmā galda apakšas. Minimašīnīte, tāda, uz kuras fona pat mūsu zapiņš sāk izskatīties pēc vēderainas pobedas. Uz darbu ar metro - snaud, stāvot uz vienas kājas, atspiedis galvu blakus stāvētājam uz pleca. Tāda kabatas formāta dzīve. Toties tik daudz neviltotas savstarpējas cieņas un laipnības pret apkārtējiem neesmu redzējusi nekur citur. Taču, dzīvojot cits citam tik tuvu blakus, savādāk būtu grūti. Žēl man būtu japāņa, kurš nokļūtu mūsu trolejbusā sastrēgumstundas laikā. Samīdītu taču.
Tokija neapšaubāmi ir nakts pilsēta. Naktī tā ietērpjas greznā neona dārgakmeņu kleitā, kas žilbina daudz vairāk nekā spožākā dienas saule. Reklāmu ziboņa nekad nebeidzas un neapstājas, taču es nesaprotu, ko tās man stāsta. Pēc labām vakariņām ar jēlu zivtiņu, tempura (mīklā vārītiem dārzeņiem un zivi), suši un citiem gardumiem mēs izejam ielās, lai sameklētu karaoke istabu, kur sadzerties alu un izdziedāt visu, kas sakrājies uz sirds. Ir jautri, mēs esam jauni, mēs esam vislabākie, visa pasaule pie kājām. Naksnīgā prieka apreibināti, izstreipuļojam uz ielas, kampjot svaigo gaisu kā sausumā nonākušas zivis. Bet tikai uz brīdi, līdz nākamajai pieturai Tokijas naktsdzīves bohēmā.
Dienu pēc dienas atklāju jaunus un negaidītus Tokijas slāņus. Iemācos japāņu valodā nepieciešamākās ikdienas frāzes, klanīties 15 un 45 grādu leņķī un pareizi māt atvadas. Veikli ēst ar irbulīšiem pat slidenās aukstās nūdeles un marinētu lotosa sakni. Drīz vien apgūstu arī čību valkāšanas sistēmu un kā mazgāties japāņu vannā (samierinos arī ar to, ka tajā nekad nevaru izstiept kājas). Pierodu pie podiem, kuriem ir vairāk funkciju nekā manam mobilajam telefonam. Taču nekad nebeidzu brīnīties, skatīties lielām acīm, gribēt sajust vēl un vēl šīs lielizmēra pilsētas plašo elpu.