Pēdējie gadi bija mūs izlutinājuši arī tādā nozīmē, ka ēdienkartē mājās un restorānos ienāca izstrādājumi, kuros ir liels ievesto labumu īpatsvars. Rīsi un kuskuss, tunči un garneles, avokado un fenheļi, pesto un sojas mērces. Tā varētu turpināt. Rasola vietā mēs ēdam Cēzara salātus ar Parmas sieru, kotlešu vietā suši, maizes zupas vietā tiramisu utt. Tas visnotaļ ir bijis tikpat svarīgi, kā atklāt zemes, no kurienes šie ēdieni ir cēlušies.
Tagad mūsu internacionālais pienākums ir izpildīts, un vajadzētu atgriezties pie saknēm, lai vairāk stimulētu pašmāju nozari. Ēdienkartes dažādošana ir atstājusi gana pozitīvu iespaidu arī uz produktu audzētājiem un ražotājiem. Tepat noplūcama raudene vai baziliks, roka tiek izmēģināta parmezānieša, mocarellas ražošanā. Jūs teiksiet - tas nav tas. Varbūt, taču laiki tādi. Aizrādīšu, ka mūsu gardēdības vadoņi pēdējā laikā ir saskatījuši nepieciešamību šarmanti interpretēt Latvijas virtuves kultūru jaunās skaņās, piedodiet, garšās. Mārtiņš Rītiņš gan Vincentā, gan Zaļajā tirdziņā meklē izsmalcinātu latviešu ēdienu atdzimšanas iespējas. Rabarberu festivāls vien bija ko vērts! Otrs Mārtiņš - Sirmais - visu laiku cieši turas pie saknēm. Un pie Baltijas jūras. Visvaldis Muklājā vienmēr uzmeistaros kaut ko latvisku vai latgalisku. Piemēram, nesen viņš cienāja ar burvīgām maizītēm ar mazliet apceptu, gaumīgi vircotu kartupeļa biezeņa kārtiņu, kurai vēl pa virsu ķilaviņa. Vai Pastnieku māja Liepājā! Piemēram, bukstiņa putra - gan latviska pēc garšas, gan eleganta pēc formas.
Nu jau pirms kāda laika televizorā redzēju, ka kinooperators Miks Zvirbulis rādīja, kā viņš gatavo franču sīpolu zupu. Ar Dzintara klasiku! Es arī tādu uzreiz pagatavoju. Bija ļoti garšīgi. Nebija jākaujas ar tām staipīgajām siera ķeskām, kādas ir etnogrāfiski pareizajā franču zupā. Patiesībā pie plītīm stāv gana daudz atjautīgu profesionāļu un amatieru, kuri saviem apmeklētājiem vai draugiem ir spējīgi sagādāt kaut ko latvisku vai arī pielāgotus gardumus no vietējām izejvielām. Piemēram, kiš visādos veidos jeb, teiksim, moussaka. Mana ģimene ļoti priecājas, kad es pagatavoju mūsu pašu garos tievos makaronus, kurus itāļi sauc par spageti, ar Latvijas mežā lasītām beciņām un zaļajiem zirnīšiem. Siers, kā jau augstāk minēts, arī var būt Latvijas.