Bezvēsts 16 gadu

Gandrīz sešpadsmit gadu daugavpiliete Irina P. ir izmisīgi ticējusi, ka viņas pazudušais puisēns ir dzīvs un vesels. Iespējams, ka jau tūlīt pēc Lieldienām viņa savām cerībām gūs oficiālu apstiprinājumu, jo būs zināmi DNS analīžu rezultāti. Daugavpils bāriņtiesas vadītāja Ligita Strazda cenšas būt piesardzīga, tomēr atzīst, ka intuitīvi tic pozitīvam iznākumam. Pārāk daudz ir sakritību, kas vedina uz domām, ka 1992.gadā pazudušais Vladimirs un tieši tajā pašā laikā kādā Daugavpils ģimenē it kā no tālienes atvestais zīdainis, kas visu laiku dzīvojis bez personas datiem, ir viena un tā pati persona. Par to liek domāt arī apbrīnojamā ārējā līdzība Irinai un zēnam. Iespējams, ka Daugavpils bāriņtiesai laimējās "ielekt pēdējā vagonā", jo sieviete, kura visu šo laiku bija audzinājusi zēnu, jau gatavojās kopā ar viņu izbraukt no valsts ar viltotiem dokumentiem.

Atsakās atzīt par mirušu

Mazais Vladimirs pazuda 1992.gada 10.decembrī plkst. 16.30, kad viņa māte Irina bija iegājusi pašapkalpošanas veikalā Ezerzeme (tagad tur ir lielveikals Mego), atstājot ratiņus ar pusotru mēnesi veco zīdaini veikala vestibilā. Savādi, bet policijas informācija par pazudušo bērnu tolaik uzreiz neparādījās nevienā vietējā avīzē, kas, iespējams, būtu palīdzējis bērna meklēšanā. Izmisusī māte par savu naudu, ko atsūtīja Vācijā dzīvojošie radinieki, ievietoja sludinājumus, noalgoja privātdetektīvu, taču bez rezultātiem. Māte vērsās arī pie ekstrasensa, kurš pateicis - vēsti par bērnu viņa uzzināšot tad, kad Volodjam jau būs 18 gadu... 2002.gadā policija nolēma ierosināto lietu par mazuļa pazušanu izbeigt noilguma dēļ, tomēr Irina atteicās atzīt savu bērnu par mirušu. Visus šos gadus viņa bija viena ar savu nelaimi, ar vīru izšķīrās, adīja bērnu drēbītes, pārdeva tirgū, iedomājoties, ka tās varētu nēsāt viņas puisītis... 2002.gada 26.aprīlī vietējā laikrakstā Latgales Laiks Irina lūdz, lai cilvēki, kuri izdarījuši šo noziegumu, vismaz paziņo viņai par dēlu. "Es viņiem novēlu veselību, un lai viņi kādreiz man paziņo par dēla likteni. Visticamāk, bērns nezina patiesību par savu dzimšanu, un jaunie vecāki viņam negribēs to stāstīt līdz pilngadībai. Lai tā būtu...Man ir viens lūgums: lai paziņo par mana dēla likteni. Es piekritīšu jebkuriem noteikumiem. Apbrīnojami, ka tieši šī publikācija pēc sešiem gadiem lika bāriņtiesas vadītājai Ligitai Strazdai uzmeklēt Irinu.

Meloja savējiem

Par zēnu bez dokumentiem bāriņtiesa uzzināja tad, kad sieviete, kura viņu audzināja, aizdomās par smaga nozieguma izdarīšanu bija nonākusi ieslodzījumā un vajadzēja noteikt zēnam aizbildni. Vienlaikus šo faktu bija atklājusi arī bērnu tiesību aizsardzības inspektore, jo bērnam šogad bija jāpabeidz pamatskola un jākārto centralizētie eksāmeni, taču nav personas koda. Policijas izolatorā sieviete Ligitai Strazdai izmetusi, ka esot dokumentus jau "pasūtījusi", jo gribot izbraukt no valsts, taču, jūtot, ka nonākusi strupceļā, atklājusi, ka nemaz nav bērna bioloģiskā māte, ka rudmataino puisīti tieši 1992.gada decembrī no Dagestānas atvedis viņas nu jau mirušais vīrs. Savukārt māsai, kas tagad iecelta par zēna aizbildni, viņa imitējusi grūtniecību un teikusi, ka bērnu dzemdējusi Rīgā, melojusi arī to, ka viņa saņem bērna pabalstu un pensiju par apgādnieka zaudējumu. "Tā sieviete vienkārši saprata, ka nevar pierādīt, ka viņa ir bioloģiskā māte, tāpēc atzinās. Mani tramīgu darīja arī tas fakts, ka, tiekoties ar viņu izolatorā, policista klātbūtnē, viņa teica, ka jau esot dokumentus pasūtījusi. Kā var dokumentus pasūtīt?! Dokumentus var izņemt atkārtoti, ja tie kaut kur ir. Es satrūkos, ka šos dokumentus var vienkārši dabūt par naudu, tāpēc nolēmu nevilcināties un rakstīju iesniegumu policijai," saka L.Strazda.

Zēns varēs izvēlēties

Ar zēnu un viņa iespējamo bioloģisko māti tagad strādā psihologs. Bāriņtiesas vadītāja atzina, ka viņa pēc iespējas cenšas pasargāt Irinu gan no žurnālistu uzmācības, gan arī no pārsteidzīgiem lēmumiem, lai viņa uzreiz nemestos apmeklēt zēnu. "Mēs lūdzām Irinu, ja arī izrādīsies, ka šis bērns ir viņas, lai uzreiz nemetas pie viņa, lai to dara pamazām. Ja tik ilgi ir cietusies, lai paciešas arī vēl drusciņ. Sieviete apsolīja klausīt. Irina ir ļoti vienkārša, jauka sieviete, strādā vienkāršu darbu, ir apmierināta savā tagadējā ģimenes dzīvē, kurā trūkstot tikai bērniņu. Tagad viņai ir pamodusies tāda dzīvesgriba un optimisms, viņa saka, es ar sirdi ticu, ka tas ir mans bērns!"

Ja DNS analīzes apstiprinās, ka zēns ir tas pats pazudušais Vladimirs, viņam tiks piešķirts personas kods, sakārtoti dokumenti, kā arī dota iespēja izvēlēties, vai dzīvot pie īstās mātes, palikt pie tās, kura viņu ir audzinājusi, vai arī dzīvot pie bāriņtiesas ieceltās aizbildnes. Kā atzīst L.Strazda, iespējams, ka šī trešā izvēle pagaidām būtu vispareizākā, jo bērnam pamazām jāpierod, ka viņš nav tas, kas bija līdz šim.

Tā kā analīžu rezultāti ir personu dati, bāriņtiesa konsultēsies ar psihologu, kā to paziņot atklātībai. Bet, ja arī notiks tā, ka cerības neapstiprināsies, bērns tiesas ceļā vienalga iegūs personas datus un tiks ierakstīts iedzīvotāju reģistrā, vienīgi dzimšanas apliecībā abu vecāku vietā viņam būs svītriņa. Fiktīvajai mātei, pēc policijas teiktā, par notikušo nekas nedraud. Arī tad, ja vīrs bērnu toreiz nozadzis, šim noziegumam ir iestājies noilgums.