Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Blonda meitene Mehiko ielās

Meksika ir kontrastu zeme. Gar okeānu skrien tumsnēji bērneļi, sivēni un rudi suņi. Līdzās apdrupušām koloniālo laiku celtnēm slejas robusti debesskrāpji. Tuksnešaini kaktusu lauki aiz autobusa logiem pārvēršas krāšņās zaļojošu kalnu ainavās. Robeža starp galēju nabadzību un greznību ir šaura.

Hola! Atvaino, vai tu nezini, kā lai mēs tiekam līdz pilsētas centram?, Emīlija izbāž melnu matu ērkuli pa automašīnas logu. Viņa tramda taksistus un busiņu šoferus satumsušajās Mehiko ielās un apstādina satiksmi aiz mums. Automašīnas pīpina. Viņa spurdz un nenoklausās paskaidrojumus līdz galam, tādēļ mēs maldāmies un maldāmies, un vaicājam atkal.

Piektdienas vakarā kopā ar savu ceļabiedreni, mūsu izmitinātāju Alehandro, ar kuru iepazināmies internetā, un viņa draugiem - režisoru Dāvidu un viņa meiteni Emīliju - traucos automašīnā pa Mehiko. Dāvids šodien uzzinājis, ka viņam piešķirta stipendija studijām ASV. Jaunumi ir nosvinēšanas vērti. Viņa meitene asistē aktieru atlasē kādam topošam amerikāņu seriālam Akapulko kūrortā. Mēs zaudējam un atrodam īsto ceļu, līdz nokļūstam ballītē, kurā dancojam līdz rītam starp purpursārtiem aizkariem un zeltītām lustrām.

TAKSISTI - LAUPĪTĀJI

Kad mana draudzene Zane vēsā augusta pēcpusdienā piezvana un vaicā, vai pēc trim nedēļām esmu gatava doties uz Meksiku, nešaubos ne mirkli. Mana mamma paziņo, ka naktīs nespēs gulēt, un simtiem reižu pārvaicā, vai mums, divām meitenēm, nebūs bail. Neskaitāmus brīdinājumus uzklausu arī no sava blakussēdētāja lidmašīnā spāņu izcelsmes ārsta, kurš Mehiko dzīvo jau 20 gadu.

"Vai tiešām neviena no jums neprot spāniski? Nekad nepērciet pārtiku uz ielas! Uzmanieties no kabatzagļiem! Izmantojiet tikai oficiālos takšus!" Viņš iesaka izvairīties no zaļās un dzeltenās krāsas VW vabolīšu takšiem, kas varot mūs ievest nomalēs un aplaupīt. Taču vietējos tas acīmredzot neuztrauc, jo tieši šie takši Mehiko ielās ņirb kā skudrupūznis. Tomēr nekas ļauns ar mums neatgadās pat par spīti tam, ka Zanes rudie un mani blondie mati, kuru dēļ apkārtējo skatieni automātiski pievēršas mums, kliegtin kliedz - tūristes. Sastaptie cilvēki ir smaidīgi, draudzīgi un izpalīdzīgi, un mums izdodas sazināties pat ar mūsu ļoti trūcīgajām spāņu valodas zināšanām. Nedēļa Meksikā paiet vienā elpas vilcienā un ir krietni par īsu, lai iepazītu kaut nelielu daļiņu no kontrastiem pārbagātās valsts.

ELPOT GRŪTI

Mehiko ir apdullinoši milzīga. Ar 20 miljoniem iedzīvotāju tā ir trešā lielākā pilsēta pasaulē pēc Tokijas un Seulas. Pirmās dienas šķiet, ka grūti elpot un mazliet reibst galva, jo Mehiko atrodas 2240 metru virs jūras līmeņa un satiksmes sastrēgumi nosprosto ielas. Pilsēta atrodas ielejā, tai apkārt slejas vēl augstāki kalni, un šā iemesla dēļ gaisa piesārņotība ir viena no lielākajām Mehiko problēmām: kalnu dēļ mašīnu miljonu atstātās izplūdes gāzes tā arī paliek karājamies virs pilsētas. Tādēļ vienu dienu nedēļā pēc pašu izvēles automobiļu īpašniekiem aizliegts izmantot savu braucamrīku, stāsta mūsu paziņa Karloss. Taču neizskatās, ka tas līdzētu.

Gar automašīnas logu zib palmas un grafiti noklātas sienas. Līdzās koloniālo laiku celtnēm un palmām rēgojas grausti un neglīti debesskrāpji, nelielās ēstuves atrodas teju vai uz ielas. Apbūves ziņā Mehiko nav līdzīga pārējām pasaules metropolēm - tā aug nevis augstumā, bet gan plašumā. Lielākā augstceltņu koncentrācija ir pilsētas centrā, citviet dominē krāsainās mūra mājiņas. Tās visbiežāk nav augstākas par diviem trim stāviem.

Spāņu iekarotāju būvētais centrs līdzinās Dienvideiropai, nostāk atrodas villu rajoni, kuru iedzīvotāji var lepoties ar milzu bagātībām un helikopteriem uz jumta. Mehiko dzīvo gan bagātākie, gan nabadzīgākie cilvēki pasaulē: Meksikas telekomunikāciju magnāts Karloss Slims ar 60 miljardiem dolāru, pēc žurnāla Forbes datiem, ieņem otro vietu pasaules bagātāko cilvēku sarakstā, bet no 20 miljoniem Mehiko iedzīvotāju pilsētas robežās dzīvo tikai astoņi. Pārējie divpadsmit mitinās pelēkās, pavirši saslietās būdelēs kalnainajā piepilsētas zonā.

Mehiko ir krāsu, skaņu un ielu jūklis, kuras negaidīti pārvēršas rosīgos pirātisku preču tirdziņos, kuros nopērkams itin viss no pornofilmu DVD līdz "pasaulslavenu dizaineru" rokassomiņām. Zaļi, sagrabējuši autobusiņi atvērtām durvīm traucas pa asfaltu, un es drošības labad iekrampējos sēdekļa atzveltnē. Lietus līst spēji kā no dušas uzgaļa. Metro un busiņos tirgotāji līdzīgi kā postpadomju Latvijas vilcienos, skaļi klaigādami un ģērbušies klauna tērpā, tirgo baterijas, elektronikas preces un stāsta politiskas pasakas.

Pie sarkanās gaismas pusauga puišeļiem ir tikai viena minūte žonglēšanas trikiem un monētu iekasēšanai no šoferiem. "Gribu uzņemt īsfilmu, kur krustcelēs satiekas mazs, nabadzīgs puika, kurš pelna naudu ar cirka trikiem, bet mašīnā ar privāto šoferi sēž tāda paša vecuma meitene," stāsta Alehandro, apstiprinot, ka bagātības un nabadzības kontrasts ir spilgta Mehiko iezīme ik uz soļa.

GĀZMASKU BUŠAM

Interneta portālā couch surfing, kur pulcējas pasaules apceļotāji un cits citam piedāvā naktsmājas par brīvu, bijām sazinājušās ar deviņpadsmitgadīgo kino studentu Alehandro. Viņš rakstīja, ka dzīvo pašā pilsētas centrā, un apsolīja mūs izguldināt pirmās divas naktis. Pilsētas centrs gan izrādās visai stiepjams jēdziens. Meksikā "tuvu" nozīmē pusstundas braucienu ar autobusu un pēc tam vēl piecpadsmit minūtes ar metro. Metro stacija "turpat blakus" izrādās divdesmit minūšu sparīgas soļošanas attālumā. Alehandro ir apsēsts ar kino un fotogrāfiju, bet viņa mamma Marija Euhenija - kolorīta pusmūža sieviete ar koši sarkani krāsotām lūpām - ir performanču māksliniece. Bijusī žurnāliste un feminisma pētniece veido kolāžas, jūsmo par kiču un uzstājas šovos. Mūsu viesošanās laikā viņa gatavojas nākamajai izrādei, kurā atdarinot Merilinu Monro un viņas apsveikuma dziesmiņu prezidentam Kenedijam, izsaiņos dāvanas mūsdienu politiķiem: ASV prezidentam Džordžam Bušam paredzēta gāzmaska.

Mēs pārkāpjam slieksni un izbrīnā ieplešam acis. Divstāvu mājiņas sienas noklātas sīkām glezniņām, kolāžām un avīžu izgriezumiem. Krāsu un sīkumu jūklī es katru dienu pamanu ko jaunu. Panku Mona Liza, Mona Liza kā matrjoška, apvēlusi tumīgu vēderiņu, dzeltens un zils. Lēti suvenīri un mīļāko dāvātas gleznas.

Vakaros dzeram tekilu, pļāpājam līdz pusnaktij un ejam uz viņu draugu izstādēm. Vienā no tām iepazīstos ar Frīdu. Viņa tērpjas melnā un zīmē leļļu galvas - ne tās, kas Bārbijām, bet to plastmasas leļļu meiteņu galvas ar lielām blink blink acīm un apaļu degunteli. Pieeju pie Frīdas, tikai lai pateiktu, ka viņas darbi man šķiet visinteresantākie, bet mēs nopļāpājam teju visu atlikušo vakaru. Frīda strādā panku bārā un izprašņā mani par Eiropu, kur ne reizi nav bijusi, - sākot ar alus cenām un beidzot ar izglītības iespējām. Mēs dzeram sarkanvīnu un maināmies meiliem. Kad beidzas sarkanvīns, dzeram alu un kopā ar Alehandro fotografējamies spogulī ar antīku rāmi.

Ar divām dienām Mehiko pietika, lai izstaigātu centru, apskatītu Antropoloģijas muzeju, kurā iespaidīgi pārstāvētas pirmsspāņu laikmeta civilizāciju liecības, pasaulslavenās gleznotājas Frīdas Kālo muzeju, Mehiko centrālo laukumu - Zokalo, krāšņo centrālā pasta ēku, Modernās mākslas muzeju, pāris foto un gleznu izstādes, paballētos, apgūtu metro karti, izvizinātos ar busiņiem. Tajos bez vietējiem pavadoņiem kāpt neuzdrošināmies, jo šķiet, ka oficiālu pieturu nav un attiecīgajā izkāpšanas vietā atliek vien iebļauties. Uzklausām padomus no jaunajiem draugiem: "Nebrauciet uz Akapulko, ja gribat redzēt Meksiku. Tur pat vietējiem jāmaksā ar ASV dolāriem!" Viņi iesaka Mičiukanas štata pludmales.

NĀVES ALEJA

Pēc pāris stundām miega sestdienas rītā drebināmies norunātajā tikšanās vietā, lai kopā ar Karlosu, ar kuru tāpat kā ar Alehandro iepazināmies couch surfing, dotos uz netālajām Teotivakanas kompleksa piramīdām. Uz ielas nopērkam svaigi spiestu apelsīnu sulu, kas maksā tikai pāris santīmu, un dodamies ceļā.

Agrs rīts piramīdu apskatei izrādās vispiemērotākais: mūs netraucē ne tirgotāju, ne tūristu bari. Arī Karloss iepriekšējā naktī ir ballējies un kāpt Saules - Amerikas kontinenta iespaidīgākajā - piramīdā atsakās. Kādam nolūkam celtnieki izmantojuši ap V gadsimtu pēc smalkiem aprēķiniem un astronomiskiem principiem būvēto milzi, tā arī neviens nezina. Pēc acteku dotā vietas nosaukuma šejieniešus tagad sauc par teotivakaniešiem. Zināms, ka tos, tāpat kā maijus, ir piemeklējis gan spožs uzplaukums, gan spējš noriets. Dominē uzskats, ka piramīdas bijušas reliģisku rituālu vieta, taču ir arī fantastiskākas versijas - tās kalpojušas par observatoriju, enerģijas akumulētāju vai pat - citplanētiešu lidlauku.

Skats no 65 metru augstuma ir iespaidīgs. Plats, bruģēts ceļš - Nāves avēnija - Saules piramīdu savieno ar mazāko pretstatā saules vīrišķajam spēkam sievišķību simbolizējošo Mēness piramīdu. Gar abām ceļa malām stiepjas kāpņotu minipiramīdu rindas, un vienīgais, kas traucē izbaudīt šīs divus kilometrus garās avēnijas, ir suvenīru tirgotāji, kuri mūs aplenc brīdī, kad nokāpjam no Saules piramīdas. Kamēr ap pārējiem tūristiem viņi līp kā mušas, mūs pasargā meksikāņu ceļabiedrs un skarbs nē bez ielaišanās turpmākās diskusijās. Ja nopirksiet kaut vienu preci, no turpmākās uzmanības vairs neatkausieties. Ap pussagruvušajiem tempļiem klaiņo izkāmējuši, mežonīgi kaķi.

PANSIJA AMERIKĀŅIEM

Atlikušo dienu pavadām, autobusā slīdot garām kalniem, kaktusu laukiem un nomaļām pilsētelēm, kurās pārtikas veikalu sienas stutē veči ar ūsām un sombrero. Vienu vakaru veltām Keretaro, kas ir slavena ar savu arhitektūru - vecpilsētu, baznīcām un akveduktu, bet svētdienu - tūristu iecienītajai un gleznainajai Sanmigelai, kas amerikāņu vidū ir populāra apmešanās vieta pēc pensionēšanās.

Meksika, izrotāta zaļi balti sarkanās karoga krāsās, gatavojas Neatkarības dienas svinībām 16.septembrī. Šie svētki allaž tiek svinēti vērienīgi; gandrīz mēnesi pirms tam sākas ielu gājieni un sporta sacensības. Neatkarības dienai un sporta svētkiem gatavojas arī Sanmigela. Maratonistu līdzjutēji sastājušies ieliņās ar plastmasas pudelēm rokās un uzmundrina skrējējus, atvēsinādami tos ar auksta ūdens šaltīm no mutes.

Pirmdienas rītā atstājam Sanmigelu un dodamies uz Klusā okeāna piekrasti. Par Mičuakanas štata mežonīgajām un tūristu neapsēstajām pludmalēm esam dzirdējušas no galvaspilsētas puišiem, tādēļ nolemjam doties turp. Galamērķis ir Maruatas ciematiņš, kurš kartē nav atzīmēts, tādēļ par precīzu tā atrašanās vietu mums nav ne jausmas. Vienīgais autobuss uz Mičuakanas galvaspilsētu Moreliju atiet astoņos no rīta. Tādēļ esam drošas, ka pludmalē nonāksim pirms tumsas, taču tie izrādās maldi. Moreljā pārsēžamies, lai nokļūtu piekrastes pilsētiņā Lasaro, par kuru tiekam brīdinātas kā par visai nepievilcīgu vietu. Taču izvēles, ja gribam nonākt Maruatā, nav.

Ceļā paiet visa diena. Aiz loga līst. Tuvojoties okeānam, koši zaļus ūdeņainus zālājus nomaina iespaidīgu kalnu masīvi. Izkāpjot Lasaro, sejā ietriecas mitrs, tveicīgs gaiss. Joprojām līst, tādēļ nekur tālāk par pussagruvušu autoostu neejam. Noskaidrojam, ka autobuss uz Maruatu atiet pēc divām stundām. Autobusu saraksta nekur nav, un neviens īsti neprot angliski. Tā nu iekārtojamies uz soliņiem turpat autoostas ārpusē. Netālu spiedz trīs meitēni nosmulētās kleitiņās. Kādam tirgotājam uz ielas izbirst nesamais. Cepumu paciņa paliek guļam turpat ielas putekļos. Meitenes glūn, glūn un beigu beigās nesteidzīgi aizsoļo līdz kārotajam iepakojumam, paķer, aizjoņo atpakaļ pie mātes, brālīgi sadala un minūtes laikā negausīgi aprij. Es pieceļos un aizeju viņām nopirkt cepumus. Kad sniedzu tos mazajai meitenei, viņa vispirms manī neticīgi paskatās, bet tad teju vai izrauj saldumus man no rokām. "Thank you," kautrīgi uzsmaida māte.

Kad esam nīkuļojušas teju stundu, vēcinoties ar rokām, mūsu virzienā nāk kasiere. Paķeram somas un sapriecājamies, ka tūlīt dosimies ceļā, taču viņa paziņo, ka autobuss atcelts un vairāk neviens cits šovakar uz Maruatu nekursēs. "Kā? Neviena cita nebūs?" mēs ieplešam muti, bet kasiere tikai rausta plecus. Viens no autobusu šoferiem iežēlojas par mums un aicina nākt līdzi. Uzstīvējam somas plecos un sekojam, nebūdamas īsti drošas, vai šī ir laba doma. Izrādās, turpat aiz stūra ir vēl viena autoosta un buss uz Maruatu atiet pēc piecām minūtēm.

PARADĪZES PLUDMALE

Aiz loga smaržo okeāns. Mēs līkumojam pa kalnu ceļu augšup un lejup tuvu zemu peldošu baltu mākoņu pikučiem. "Maruata!" pēc divu stundu nogurdinoša brauciena uzsauc šoferis. Ir melna nakts. Gar nomaļa veikala jumta nojumi tērcītē veļas ūdens, neviens nerunā angliski, bet, vairāk sazinoties ar žestiem nekā vārdiem, naktsmājas atrodam. Saimniece atraujas no televizora un izvelk lietū dēlēnu, kurš sagādā divus baltus plastmasas krēslus un iestiepj mūsu miteklī - nelielā bungalo ar mitrām sienām un palmu zaru jumtu. Vēl tur atrodas galds un divas milzīgas gultas.

No rīta atklājam baltu, smilšainu, pārsimt metru garu paradīzes pludmali, ko ierobežo asās klinšu smailes, noaugušas sīkiem krūmiem. Okeāna ūdens ir kā piens, vietējie uz auklām kar veļu, ālējas bērneļu bariņi, pusauga puišeļi sērfo viļņos, gar okeānu skrien rudi suņi, gar pavirši saslietajām mājelēm - vistas. Jāuzmanās, lai spēcīgie okeāna viļņi nenorautu peldkostīmu. Mūsu paradīzes pludmale, protams, ir tūristu pludmale, jo pusotrā nedēļā mums nav laika atklāt savējo, taču tā ir mazliet mežonības un vientulības alkstošo tūristu pludmale. Divās dienās, kuras pavadām, bezrūpīgi plunčājoties okeānā, graužot kokosriekstus un zem nojumes laiski zvilnot šūpuļtīklā, pamanām tikai dažus mugursomniekus. Taču šeit ir interneta kafejnīca un pāris veikalu - ar tukšiem plauktiem kā padomju Latvijā.

Trešdienas rītā piesakāmies zvejniekiem doties līdzi okeānā, kur mūs izseko pelikāni. Tie alkatīgi blenž laivā, kamēr tās dibens pildās ar sīkām zivtelēm, bet tuvāk par dažiem metriem tuvoties neuzdrošinās. Uz pāris sekundēm ūdens virspusē iznirst divi milzu bruņurupuči.

Atpakaļcelš ir garš. Mēs apmetamies Mehiko lidostā un gaidām savu reisu uz Eiropu. Dzeram Starbucks melnu kafiju un izritinām guļammaisus uz flīzētajām grīdām.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ziemassvētku dzērieni

Pagājušajā reizē stāstīju par populārāko Ziemassvētku sezonas dzērienu – karstvīnu –, taču Eiropas tautām ir vēl citi dzērieni. Dažas variācijas par karstvīna tēmu, citi – pilnīgi atšķirīgi dzērien...

Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko