Tumši raibā kaķenīte ne ar ko neatšķiras no tikko dzimuša cilvēkbērna māmiņas. Viņa pagriež galviņu pret ienācējiem un ar skatienu, kurā jaušams rāms miers, it kā saka mums - klusāk, viņi tikko paēda un aizmiga. Sīkie ir piecas dienas veci kaķēni, kuru likteni izlēma žēlsirdīgi cilvēki.
Piedzima veikala noliktavā
Kaķene ielavījās kādā veikalā Sarkandaugavā un klusā stūrītī laida
pasaulē trīs savus kuslos un nevarīgos bērniņus. Dzīvnieku SOS
pārstāve Asne Krišjāne saka: "Veikala īpašnieki varēja kaķeni
vienkārši izmest uz ielas, bet kakēņus - atejas podā. Taču
sirdsapziņa viņiem neļāva tik necienīgi izturēties pret dzīvību.
Tie cilvēki piezvanīja mums. Mēs ģimenīti savācām un atvedām
Ivetai. Viņa ir Dzīvnieku SOS brīvprātīgā, kas uz laiku izmitina
savā mājā atrastus un noklīdušus kaķus, kamēr tiem atrodam
mājas."
Ivetas Lāces trīsistabu dzīvoklī Purvciemā mīt divi pastāvīgie dzīvnieki rudie runčuki Musis un Ņurcis. Vecākajam kaķim ir vienpadsmit, jaunākajam - četri gadi. Abi esot ļoti miermīlīgi radījumi. Viņi neiebilstot pret četrkājainajiem minkām, kuri te mitinās kādu laiku un tad aiziet savā dzīvē jaunās mājās.
Ivetai stāsta, ka bērnībā un jaunībā viņai kaķi nekad nav bijuši - vecmāmiņa bija liela kārtības mīļotāja, viņasprāt, dzīvnieki - tās esot gan spalvas, gan smiltis, gan visādas slimības. Iveta smej: "Bērnībā nesanāca, tagad atgūstu nokavēto. Man īpaši patīk rudie kaķi. Musi un Ņurci atradu pēc sludinājumiem internetā."
Pēc profesijas Iveta Lāce ir programmētāja. Pirms aptuveni pusotra gada viņa Dzīvnieku SOS mājaslapā izlasīja sludinājumu, kas aicināja pieteikties brīvprātīgos projektā Jumts virs galvas. Tas paredzēja aicināt cilvēkus pieteikties dzīvnieku izmitināšanai uz laiku. Iveta padomājusi - varētu taču pamēģināt. Tā viņa kļuva par vienu no aptuveni divdesmit brīvprātīgajiem, kas Rīgā uz laiku gatavi sniegt pajumti dažādu apstākļu dēļ uz ielas nokļuvušiem dzīvniekiem. Iveta spriež: "Par laimi, mani kaķi pret pieņemtajiem labi izturas. Musis gan mēdz uzšņākt adoptētajiem, bet tā viņš tikai norāda, kurš mājās ir galvenais. Ņurcis savukārt mājas mīļā miera labad gatavs piekāpties jebkuram. Viņš neprot pastāvēt par sevi, un dažs jaunatnācējs to arī izmanto."
Katrs citāds, visi vienādi
Pusotra gada laikā, kopš Iveta pieteikusies par brīvprātīgo
Dzīvnieku SOS, viņas aprūpē pabijuši dažādi kaķi: "Nesen izmitināju
kāda daudzdzīvokļu nama kāpnēs atrastu kaķu mammeli ar mēnesi vecu
bērniņu. Cilvēki abus ātri paņēma, jo viņi bija ļoti skaisti. Citā
reizē pāris nedēļu bija jāpatur pret maniem kaķiem diezgan agresīvi
noskaņota kaķene. Viņai noteicu mājas arestu - kaķene dzīvoja tikai
vienā istabā, un es uzmanīju, lai manējie runčuki ar viņu
nesatiktos. Ja uz laiku adoptētie ir labdabīgi, viņi ar Musi un
Ņurci kopā dzīvojas pa visu māju. Nesen te izmitināju mazu kaķēnu.
Ņurcis viņu pieņēma kā savu bērnu, mazgāja sīkaļu un rotaļājās ar
viņu."
Taujāju - vai Iveta nebaidās par slimībām, ko četrkājainais īrnieks var atnest "sālsmaizē"? Mājasmāte ir atklāta: "Sākumā mazliet bija bail, jo tad saslimtu arī mani kaķi. Taču visi dzīvnieki, kurus izmitina Dzīvnieku SOS brīvprātīgie, vispirms tiek parādīti veterinārārstiem, atradeņus attārpoto, atbluso un vakcinē, ja nepieciešams arī sterilizē un kastrē, tā ka no šīs puses briesmas nedraud." Iveta gan uzsver, ka svarīgi, lai brīvprātīgajiem būtu pieredze dzīvnieku turēšanā un kopšanā. Mājasmāte kopā ar meitu Agniju var kaķiem gan zāles iedot, gan izdarīt injekcijas, bet nopietnākos gadījumos abas var vērsties pēc padoma veterinārajā klīnikā Terions, kas sadarbojas ar Dzīvnieku SOS.
Ir zināms, ka kaķi, ja viņiem patīk cilvēks, nemanot ieņem paliekošu vietu viņa sirdī. Vai Ivetai nav gadījies kādu no uz laiku izmitinātajiem iemīļot tik stipri, ka roka neceļas atdot projām? Iveta nenoliedz "Bija tāds rudulis, jauks un mīlīgs. Nebūtu projām devusi -, kur diviem pietiek vieta, tur trešajam arī atradīsies. Taču tad padomāju, - ja paņemšu, tad taču citiem nevarēšu palīdzēt. Parasti, kad kaķis atkopies tik tālu, ka viņu var dot projām, par tautās izdodamo minku ziņo Dzīvnieku SOS. Arī es fotografēju savus "īrniekus" un lieku bildes internetā. Te neviens nav pārāk ilgi aizkavējies." Iveta arī skaidro, ka kuram katram kaķus neatdod. Dzīvnieka raksturu var labi iepazīt pat pāris dienās, un Iveta īlenu maisā neslēpjot: "Ja kaķis ir agresīvs, es taujāju vai ģimenē, kas vēlas dzīvnieku ņemt, nav mazs bērns. Izstāstu ņēmējiem visu un tad cilvēki var lemt - adoptēt vai ne konkrēto kaķi." Viņa piebilst, ka Dzīvnieku SOS slēdz līgumu ar kaķa vai suņa adoptētāju - ja kāda iemesla dēļ pēkšņi cilvēks, kas paņēmis dzīvnieku, viņu vairs negrib vai nevar turēt, četrpadsmit dienu laikā var to atdot atpakaļ. Iveta - "Šis punkts ir garantija, ka dzīvnieks atkārtoti nenokļūs uz ielas."
Tāpat kā mums visiem arī Ivetai Lācei rūpju un darbu netrūkst. Taču no savas misijas viņa netaisās atteikties: "Rīgā un arī daudzās citās Latvijas pilsētās patversmēs katastrofāli pietrūkst vietu pamestiem un klaiņojošiem dzīvniekiem. Protams, visiem nepalīdzēsi, bet, ja izglābsi tikai vienu dzīvnieku, cits - vēl vienu, un vēl un vēl, tad taču nelaimīgo būs daudz mazāk. Mani gandarī apziņa, ka kādam slimībām un nāvei lemtam dzīvniekam esmu devusi iespēju atgriezties dzīvē.