«Vienā no televīzijas kanāliem tika rādīta intervija ar cietušā bērna māti, slēpjot viņas seju, bet norādot vārdu un uzvārdu, kaut arī slimnīca, sargājot bērna intereses, bērna vārdu un uzvārdu neatklāja,» stāsta Tiesībsarga biroja pārstāve Ruta Siliņa. Šo gadījumu kā neapšaubāmāko bērna anonimitātes pārkāpumu min arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pārstāve Dace Buceniece. «Televīzijā tika parādīta bērna mātes īsziņa, no kuras bija iespējams iegūt diezgan daudz informācijas par ģimeni. Jā, bērna māte vēlējās publicitāti, iespējams, viņa bija tādā psiholoģiskajā stāvoklī, ka nespēja situāciju adekvāti vērtēt,» uzskata D. Buceniece. Šī traģiskā gadījuma atspoguļojumam medijos tika veltīta plaša diskusija Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). NEPLP pārstāve Dzintra Geka pieļauj, ka jaunajai NEPL padomei vajadzētu aktualizēt jautājumu par bērnu tiesību aizsardzību un anonimitātes ievērošanu televīzijā. Mediju eksperte un RSU Komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne kā spilgtu piemēru anonimitātes pārkāpumam sauc arī laikraksta publikāciju, kurā ticis minēts huligāniskā nodarījumā vainotas meitenes vārds un uzvārds, bet vēlāk noskaidrojies, ka meitene inkriminētajā nodarījumā nav vainojama.Vēršas pie medijiemJanvārī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) vērsās pie medijiem, aicinot respektēt traģēdijā iesaistīta bērna anonimitāti. «Atgādināt par bērna tiesībām nolēmām pēc tam, kad saistībā ar gadījumu, kad medmāsa, iespējams, bija nodarījusi kaitējumu savam bērnam, uzzinājām, ka žurnālisti mēģinājuši noskaidrot bērna identitāti, izglītības iestādi, kurā bērns mācās, un veikt neatkarīgu izmeklēšanu,» uzsver VBTAI Bērnu aizsardzības departamenta direktore Inga Millere un norāda, ka traģēdijā cietušā bērna anonimitāte jārespektē: «Pat ja sižetā bērna seja parādīta netiek, nereti var atpazīt vidi, izglītības iestādi.» Viņa pieļauj, ka Rīgā un citās lielajās pilsētās varbūt arī vide neļauj personu identificēt, bet mazajās pašvaldībās pietiek ar dažām raksturīgām apkārtnes detaļām, lai būtu saprotams, kurš cilvēks rādīts un par kādu notikumu tika stāstīts.
Vecākiem jābūt apdomīgiem
Piedzīvotas situācijas, kad publicitāti saviem bērniem veido paši vecāki. «Teorētiski, ja vien nav runa par kriminālprocesā iesaistītiem bērniem, vecāki var par savu bērnu sniegt tādu informāciju, kādu vēlas. Bet, ja iesaistīti, piemēram, bērna klasesbiedri, jāņem vērā arī šo bērnu un viņu vecāku viedoklis,» uzsver Inga Millere. Sandija Salaka, Māmiņu kluba prezidente un TV3 raidījuma veidotāja, uzskata, ka vecāku vieglprātību medijs nedrīkst izmantot. «Specializētajos, ģimeņu ikdienai veltītajos medijos vecāki ļoti plaši dalās informācijā par dažādām problēmsituācijām. Ja vecāku paustā informācija var nodarīt morālu kaitējumu bērnam vai apdraudēt bērna privātumu, redakciju ziņā paliek pēdējais vārds, cik daudz no vecāku teiktā publicēt un vai nepublicēt,» domā S. Salaka un uzsver: «Nekādā gadījumā bez vecāku piekrišanas žurnālisti nedrīkst intervēt bērnus, un arī nedrīkst filmēt un fotografēt bērnus izglītības iestādēs bez vecāku piekrišanas.»
Jārespektē bērna intereses
Anda Rožukalne uzskata, katrs gadījums, kad medijos tiek vēstīts par bērnu, jāizvērtē individuāli - cik daudz atklāt, vai vispār par notikušo stāstīt. «Jādomā par to, kā publicitāte ietekmēs bērna dzīvi pēc mēneša, gada, pieciem gadiem, jo internetā nokļuvusī tekstuālā un vizuālā informācija ir pieejama ļoti plaši un ilgi,» norāda A. Rožukalne. «Vardarbība pret bērniem, īpaši no vecāku un audžuvecāku puses, diemžēl sastopama bieži, notiek bērnu - invalīdu tiesību pārkāpumi bērnunamos un sociālās aprūpes iestādēs. Palielinās bez vecāku aprūpes pamesto bērnu skaits. Neapšaubāmi publiskošana un analīze medijos ir pirmais solis, lai sabiedrība iesaistītos šo problēmu risināšanā,» uzskata bērnu psihiatrs Gunārs Trimda un norāda, ka, runājot ar bērnu, atmosfērai jābūt brīvai, nepieciešams ņemt vērā mazuļa vecumu un psiholoģiskās īpatnības, svarīgi ir nelikt bērnam vēlreiz pārdzīvot traumatisko notikumu, runāt viegli uztveramā valodā, svarīgi ir sniegt bērnam drošības izjūtu. «Par bērnu tiesību aizsardzību jārūpējas pieaugušajiem, jo mazulis sevi aizstāvēt nevar,» uzsver G. Trimda.