Robežas pilsēta
Uz Narvu dodamies agrā sestdienas rītā, un pirmā neplānotā pietura izrādās haotisks lauku labumu tirdziņš klajas pļavas vidū. Sālīta speķa grēdas, adījumi tautiskos igauņu rakstos, kāpostu pīrāgi no dvieļos satīta katla, nēģu burciņas un skaļa izsole ar dažādiem niekiem. Viss lēts un īsts.
Līdz Narvai vēl labs gabals, kad ceļa malā sākas smago tranzīta automašīnu rinda. Tirgošanās par ātrāku tikšanu līdz robežai te zeļot un plaukstot par spīti daudzajām kontrolēm. Arī pilsētā pirmo uzmanību saista garās kājāmgājēju rindas pie pārejas punkta, kas atrodas blakus pilsētas lielākajam dārgumam Hermaņa cietoksnim Narvas upes krastā. Vēlāk no torņa vērojam lepni plīvojošo Krievijas karogu Ivana cietokšņa tornī pāri upei un cilvēku straumes uz tilta, kas padomju gados tika nosaukts draudzības vārdā.
Lielākā daļa staigātāju esot pelēko pasu īpašnieki jeb Igaunijas nepilsoņi, kuriem vienīgajiem ar šovasar pieņemto likumu vīza nav vajadzīga. Vairumam atpakaļnācēju rokās pilni iepirkumu maisiņi. Iespējams, ar cigaretēm, jo to pārdošanas apjomi Ivangorodā (igauņi līdz 1940.gadam Igaunijas sastāvā bijušo pilsētu sauc par Jānilinu) šo dažu mēnešu laikā esot pieauguši teju piecas reizes.
Nepilsoņu te ir daudz. Trešā lielākā Igaunijas pilsēta ir gandrīz pilnībā krieviski runājoša. Izstaigājam plašās un labi uzturētās cietokšņa telpas, nofotografējam kādreizējo pilsētas ļeņinekli, kas nolikts Hermaņa pagalma stūrī. Netālu no cietokšņa atrodam arī zelta lauvas statuju, kas tapusi par godu zviedru uzvarai pār Krieviju svarīgā Ziemeļu kara cīņā. Vēl Narvā ir arī Puškina piemineklis Puškina ielā, bet kādā dzīvojamo māju pagalmā pamanām plāksni ar Šveika autora Jaroslava Hašeka ironisku piezīmi par reiz redzēto pilsētu.
Jāaizbrauc arī līdz Baltijas valstīs vēsturiski lielākās un
vecākās tekstila ražotnes Krenholm (dibināta 1857.g.)
arhitektoniskajam kompleksam pilsētas nomalē, lai gan milzīgās ēkas
ar mūra sētu apkārt jau sen kā slēgtas. Pēdējā gada laikā te
atlaisti vairāk nekā tūkstoš darbinieku, un uzņēmuma ziedu laiki,
šķiet, beigušies. Narvas centrā, par spīti tās padomiskajai
ārienei, tomēr šādas panīkuma sajūtas nav. Iespējams, pateicoties
otram lielajam darba devējam Narvas elektrostacijām, kas saražo
gandrīz visu Igaunijas elektrību.
Slepenā pilsēta
Pa ceļam uz sešdesmit kilometru attālo Kohtla-Jervi, ko domājam
apskatīt otrā dienā, iebraucam Sillamē pilsētiņā pašā jūras krastā.
Kad padomju vara te sāka urāna pārstrādi ieroču ražošanas
vajadzībām, Sillamē kļuva par kartēs neatrodamu un iebraucējiem
slēgtu zonu, kurā absolūtais vairākums iedzīvotāju bija ievesti no
Krievijas. Visa pilsēta, šķiet, sastāv no vienādi baltām Staļina
laika trīsstāvu mājām un tikpat vienādi taisnām ieliņām starp tām.
Vienā no tām izdodas atrast pilsētas muzeju, kas diemžēl ir slēgts.
Uz soliņa sēdoša tantuka ieteikumam pēc muzeja vadītāja taujāt kādā
no netālajām dzīvokļu mājām nepaklausām un tā vietā atrodam Silammē
romantiku — tajā pašā pēckara laikā būvētas platas baltas kāpnes,
rotātas ar lepniem lukturiem. Sillamē centrālā iela nosaukta Ivana
Pavlova vārdā — slavenais refleksu pētnieks te esot pavadījis
divdesmit piecas vasaras, braucot atpūsties no netālās
Ļeņingradas.
Nakti pavadām tikai iepriekšējā vakarā internetā atrastā B&B — lauku mājas otrā stāva istabā ar podiņu krāsni, lupatu celiņiem un čīkstošām grīdām. Vēl siltāk kļūst, vecajā grāmatu plauktā pamanot arī Pastariņa dienasgrāmatu, igauņu tulkojumā, protams. Saimniece Tīja, kas uz atgūto senču īpašumu pārcēlusies no Kanādas, saka, ka šī bijusi pirmā vasara ar tik daudz latviešu nakšņotājiem. Viņa pati iztiku pelnot ar tulkošanu no angļu valodas, bet papildu ienākumu dod dažas aitas, vistas un istabas viesiem. Krievu valodu viņa nezina, bet tikai pilsētās tā esot priekšrocība, jo apkārtējās viensētās joprojām dzīvojot galvenokārt igauņi.
Otrā rītā izvēlamies braukt gar jūru. Ceļš ved tieši līdzās pārdesmit metru augstajam stāvkrastam, un tikai vietām lejā redzamas cilvēkam sasniedzamas akmeņainas pludmales strēles. Rudenīga rīta saule, dzelteni koki, bet zemu lejā mierīga jūra ar retām motorlaivām, kuru troksnis augsto krastu nesasniedz. Romantika noslēdzas pie Valastes ūdenskrituma, kas ir Igaunijā pats augstākais. Meliorācijas grāvja sanestā ūdens šalts gāžas lejup uz jūru no 25 metru stāvas klints. Ir stipri jāsaņemas, lai dotos lejup pa vītņveida kāpnēm uz it kā gaisā pakārto skatu platformu, taču ir tā vērts — no tās vislabāk var izpētīt krāsainā svītru rakstā saaugušās iežu joslas. Pie ūdenskrituma ir maza kafejnīca, kas atvērta visu diennakti.
Igaunijas "zelta" raktuvēs
Kohtla-Jerves tuvumā sauli nomaina pelēka dūmaka, caur kuru vīd degslānekļa raktuvju zemes kalni un melnas pelnu piramīdas. Taisnā ceļā braucam uz Kohtla–Nemmes raktuvju muzeju, kas ierīkots 2001.gadā slēgtā šahtā. Lai gan esam vienīgie apmeklētāji un ieradušies bez iepriekšējas pieteikšanās, dežurante operatīvi sazvana gidu, izsniedz stipri lietotas strādnieku pufaikas, ķiveres un lukturīšus, un turpat no vecās kantora ēkas pa šaurām trepēm tiekam vesti pazemes valstībā. To ir vērts redzēt.
Tagad cilvēkam pieejami tikai daži no kādreizējiem sešdesmit raktuves eju kilometriem, bet pārējie drošības dēļ aizplūdināti. Jā, esot bijuši gadījumi, kad pamesta šahta iebrūk ar visu mežu vai pļavām virs tās.
Gids Reins Kiristaja, kurš te nostrādājis 40 gadu, aizrautīgi rāda, kā strādnieki sākumā urbuši, vēlāk spridzinājuši, tad krāvuši ieža gabalus vagonos, lai pa sliedēm vagonus izvestu virszemē. Tur gigantiska šķirošanas kompleksa augšpusē sievietes ar rokām atdalījušas nevajadzīgos piemaisījumus, bet degslānekli veda un arī tagad ved uz Narvu. Tas joprojām nodrošina vairāk nekā 90% Igaunijas elektrības, bet daļu dedzina tepat, ražojot dažādus ķīmiskus produktus.
Beigās vēl turpat pazemē tiekam izvizināti ar sarūsējušu vilcieniņu, kas kādreiz nogādāja strādniekus uz darbu, un piedzīvojums ir beidzies. Bet, braucot uz rietumiem, mākslīgos kalnus satiekam gandrīz līdz pašai Rakverei. Šejienieši iemācījušies tos izmantot arī praktiskiem mērķiem, proti, kalnu slēpošanai ziemā vai motokrosam vasarā.