Ķirurga teikto apstiprina Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes vadītāja Astrīda Kārkliņa: "Patversmes ir pārpildītas. Tagad uz ielas izmet pat sunes ar maziem kucēniem, par kaķiem nerunājot. Ir grūti izdzīvot? Taču uz ielām arvien biežāk atrod šķirnes suņus, bet nabadzībā dzīvojošas māmuliņas sargā gan savu krancīti un kaķīti, gan baro bezpajumtes dzīvniekus. Tātad runa ir nevis par iztikas līdzekļiem, bet par to, ka cilvēki mazpamazām zaudē cilvēcisko seju. Klaiņojošie dzīvnieki ir apsūdzība cilvēkiem bez sirdsapziņas."
Šoreiz - cits stāsts. Dvēseles priekam, sirdsmieram, ar ticību
labajam.
Dusmīgs un nelaimīgs
Ejam ciemos pie stilistes Danas Dombrovskas. Viņai pie kājām glaužas tāds brangs ruds runcis Leopolds - Danas mājdzīvnieks kopš pērnā gada decembra. Gaiteņa galā dzirdama Danas trīsarpus gadu vecā dēliņa Kristofera balss. Viņš kautrējas iznākt pie ciemiņiem. Dana stāsta: "Nolēmu, ka omulībai mājās vajag kaķi, un aizbraucu uz dzīvnieku patversmi. Tur bija daudz pūkainu kaķēnu, kurus varētu izaudzināt pa savam prātam, bet kādā būrī ieraudzīju Leopoldu, kurš jutās pamests, tāpēc izskatījās dusmīgs un nelaimīgs. Sirdī teicu - es te atnācu tevis, ne sevis dēļ. Brauksim mājās!"
Leopolds esot bijušais Vērmaņparka šahistu un tantuku mīlulis, aptuveni trīs vai piecus gadus vecs. Patversmē viņš bija nodzīvojis tikai divas nedēļas. Protams, pieņemot lēmumu adoptēt runci, Dana mazliet baidījās, kā Leopolds sadzīvos ar mazo Kristoferu. Taču pēc mēnesi garas aklimatizācijas dzīvokļa vistumšākajos un visdziļākajos kaktos Leopolds iznāca laukā un sāka ar visiem sirsnīgi draudzēties. Dana smej: "Pašcieņa runčukam ir - kad Kristofers pārāk uzmācas, Leopolds pavicina ķepu puikam deguna priekšā, bet tas tikai pabaidīšanai. Abi palēnām mēģina sarast." Dana apgalvo, ka Leopolds ir lāga zellis, nevienu netraucē, lieki neuzmācas, pēc dabas ļoti rāms un jauks. Runcāns ar medus krāsas acīm gan esot sagrēkojis un pāris reižu sašpricējis dīvānu un gultu, tāpēc ar Danu norunājam, ka kaķu vīrs jāved pie daktera, kamēr vēl nav iestājies pavasaris un kaķes aiz loga nesāk runcānu pavedināt neceļos. Dana ir laimīga, ka spējusi dot vienam likteņa abižotam dzīvniekam mājas un savu mīlestību.