Tiesa, jenotsuns nav starp īstajiem ziemas gulētājiem. Siltākā laikā, īpaši atkusnī, jenotsuņi ziemās ir novērojami arī ārpus alām, kur ierīkotas migas. Īstajiem ziemas gulētājiem - susuriem, sikspārņiem un ežiem - gan miegs ir ļoti dziļš, tādēļ guļamistabas jāiekārto tā, lai tās neapplūst arī atkušņa laikā.
Kad ārā auksts un nav ko ēst, ir jāiet gulēt. Šis parasti dzīvniekiem ir galvenais iemesls, kādēļ doties ilgajā ziemas miegā. Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš saka: īstajiem ziemas miega gulētājiem svarīgi savas migas iekārtot vietās, kurām nedraud applūšana. Tā iespējama globālās sasilšanas ietekmē, ziemām kļūstot siltākām. "Var gadīties, ka ziemā palu laikā applūst, piemēram, eža gulēšanas vieta. Protams, ja ūdens smeļas mutē, tas celsies augšā. Liktenīga piespiedu pamošanās var būt susurim, kuram ziemā barību atrast ir tikpat kā neiespējami," saka J.Ozoliņš. Uz lāčiem Latvijā siltās ziemas neatstāj negatīvu ietekmi - lāču mātes pie mums diez vai dzīvo, tikai lāču tēviņi, kuru ziemas miegs ir īsāks. Lāču mātēm ziemas miegs ir saistīts ar mazuļu dzimšanu, tādēļ migas applūšana var būt bīstama pēcnācējiem.
Pārojas ar aizmigušajām
Pazīstamākie no patiesajiem ziemas miega gulētājiem, iespējams, ir sikspārņi. Tiem, laižoties miegā, spēji palēninās vielmaiņas procesi un samazinās ķermeņa temperatūra, optimāli tā ir tuvu nullei, +1, +2 grādi. Līdzīgi ir arī susuriem un ežiem. Sikspārņu pētnieks Gunārs Pētersons stāsta, ka ziemas miegs šiem lidoņiem cieši saistīts ar apkārtējās temperatūras samazināšanos, kā arī ar to, ka barība - kukaiņi - ziemā nav pieejama. Kādēļ sikspārņi guļ ar galvu uz leju, joprojām nav noskaidrots. "Viens no pieņēmumiem, tiesa, nesaistīts tieši ar ziemas miegu, ir, ka, karājoties ar kājām gaisā, ir vieglāk uzsākt lidojumu - palaiž kājas vaļā un dodas brīvajā kritienā," saka G.Pētersons. Tiesa, zināms, ka ziemas miegu sikspārņi var izbaudīt arī citās pozās, nereti atrasti arī horizontāli guloši dzīvnieciņi.
Vairākām sikspārņu sugām, to skaitā bieži sastopamajam ūdeņu naktssikspārnim, raksturīgi, ka tēviņš izmanto brīdi, kad mātīte guļ ziemas miegu, lai ar to pamīlētos. Pagulējis kādu brīdi un pamodies, tēviņš visbiežāk uzmācas mātītei, kura guļ vistuvāk, un uzrāpjas tai virsū. Nereti sikspārņu pētnieki pieķēruši sikspārņus aizmigušus seksa pozās, apmeklējot to ziemošanas vietas. Mātīte gan nepamodīsies uzreiz grūta, jo glabās sevī spermu līdz pavasarim, kad notiks apaugļošanās process. Tomēr nav tā, ka mātīte savu seksuālo dzīvi pilnībā noguļ, rudenī sikspārņi mīlējas ar acīm vaļā.
Sikspārņiem ziemas miega laikā var gadīties arī nepatīkami piedzīvojumi, ja alai, kurā tie guļ, tuvumā patrāpās izsalkušas zīlītes. Ne velti zoologs Viesturs Vintulis reiz Dienai skumīgi sacīja: "Zīlītei sikspārnis ir pie sienas piekārts speķa gabaliņš, kas sākumā pīkst." Kamēr sikspārnis pamostas, jāpaiet dažām minūtēm - pa to laiku zīlīte jau pamanās dzīvnieciņu apēst.
Īstie ziemas gulētāji dziļajā miegā izskatās nepievilcīgi, un tos var noturēt pat par mirušiem. Diena jau agrāk aprakstīja pirms dažiem gadu desmitiem notikušo atgadījumu Dabas muzejā. Tur bija ierīkots dzīvnieku stūrītis, kurā mitinājās lielie susuri. Kādā rītā apkopēja atradusi abus susurus nedzīvā paskatā un ievietojusi tos ledusskapī, lai vēlāk taksidermisti susurus pārvērstu izbāzeņos. Kad zooloģe Dzintra Rūtenberga tos izņēma no ledusskapja, tie pēc laiciņa atdzīvojās. Izrādījās, ka dzīvnieki bija devušies ziemas miegā. Tiesa, dabā jaunajiem susuriem ziemas miegs prasa visnotaļ lielus upurus - zoologi pieļauj, ka apmēram 70 procenti jauno īpatņu pirmo ziemu nepārdzīvo, jo tiem trūkst pieredzes novērtēt, kura ziemošanas vieta ir laba.
Lāča zaru gulta
Jenotsuņi, āpši un lāči nav patiesie ziemas miega gulētāji, viņu ziemas miegu drīzāk sauc par snaudu. V.Skuja teic - ja jenotsuņa vai lāča alā ziemā iebrūk medību suns, miegā iztraucētais var uzreiz mesties aizstāvēt sevi vai bēgt projām. Tiesa, ziemās, kad ir daudz sniega, jenotsuņi guļ, ārā no alām nedodas. "Diez vai cilvēks, apzinoties, ka sniegs ir līdz padusēm, dotos mērot lielu attālumu pa sniegu, nezinot, vai ko ēdamu dabūs un vai plēsējs tam neuzbruks. Tāpat ir ar jenotsuņiem," saka V.Skuja.
Ārpus alām ziemās parasti ir novērojami jenotsuņi, kuri cieš no ādas slimībām un kuriem vilna daļēji nogājusi, tiem ir auksti, jāmeklē barība. Tiesa, V.Skujas novērotais jenotsuņu pāris izskatījies "ļoti labā kondīcijā". Jenotsuņi parasti dodas izstaipīt kājas vai pameklēt ko ēdamu ziemas otrajā pusē, kad ir atkušņi.
Rudenī jenotsuņi uzkrāj pamatīgas tauku rezerves. V.Skuja atceras, ka reiz iezīmējis jenotsuņu mātīti: "Vasarā tā svēra sešus kilogramus, taču jāņem vērā, ka tas bija mazuļu laiks, kad mātīte zīdīja mazuļus. Ziemā, kad atkal viņu svērām, tā svēra 13 kilogramu."
Lāči dodas gulēt, kad ir nelabvēlīgi apstākļi barības ieguvei. Latvijā šo ziemotāju labi noslēptās ziemas migas atklātas reti - Igaunijas pierobežā, Valkas rajonā, Balvu un Madonas rajonā, Lubānas apkārtnē. "Alūksnes rajona Bejas pagastā pirms gadiem trim atradām lāča migu, lācis bija iztraucēts medību laikā. Zemē bija izrakta diezgan dziļa bedre, izpolsterēta ar egļu zariem," atceras J.Ozoliņš un piebilst - egļu zari bija salauzti turpat migas apkaimē. Ķepaiņa klasiska izvēle ir dabisks piesegums - liels izgāzies koks, koka sakņu veidojumu aizsegs, kam uzvelt kādu zaru. Protams, arī lācim ir svarīgi, lai miga atkušņa laikā neapplūst.