Pie reizes piebildu, ka arī cilvēku populācijās ilgdzīvotājus reģistrē zemēs, kur ir pārāk daudz vīna un nesakārtots iedzīvotāju reģistrs.
Tālāk mūsu ceļi šķīrās. Pēc brīža šķērsoju ciršļa pēdu virteni. Cirslis ir aptuveni 10 gramus smags zīdītājs. Tā dzīve aizrit dažu simtu kvadrātmetru platībā. Straujā vielmaiņa liek tam drudžaini skraidīt, meklējot kukaiņus, vardes vai ko citu ātri aprijamu. Pat pusstunda bez ēšanas var to nobeigt. Par pieredzes nodošanu jaunajai paaudzei ciršļi nesatraucas - jaunie, instinktu vadīti, paši visu zinās. Savukārt vecie paši pratīsies, jo ciršļa mūža ilgums parasti nepārsniedz pusotru gadu. Vasaras beigās populācijā paliek tikai jaunie, visi vecie beigti.
Laiku īsinot, sāku salīdzināt ciršļa un kraukļa dzīvesveidu. Kraukļu dzīve aizrit nesalīdzināmi sarežģītākā vidē. Vairoties tie sāk ne ātrāk kā četru gadu vecumā. Līdz tam dzīvo "tīņu" baros, kuros vienmēr ir kāda daļa veco putnu, kuri tur nodod savu dzīves pieredzi jaunajiem. Slīterē gredzenotie kraukļu "tīņi" klejo no Upsalas, Helsinkiem un Lādogas ezera ziemeļos līdz Belovežas gāršai dienvidos. Tā ir jauno kraukļu "skolas" teritorija. Klejojumu gados gūtā pieredze palīdz jaunajiem pēcāk izdzīvot. Arī primātu populācijās veco dzīvnieku pieredze ceļ populācijas izdzīvošanas spējas…
Tajā brīdī man uzgāzās sniega blāķis reizē ar traku domu: mūs taču vēlas no primātiem pārtaisīt par ciršļiem!