Dabā dzīvniekiem ik pa laikam nākas badoties. Nevienai dzīvai būtnei nav izdevies pieēsties uz mūžu. Krīze liek saspringt un rīkoties. Problēmu risina dažādi. Viens piemērs ir kraukļi, kas seko plēsējiem nedēļām ilgi un ir atkarīgi no to medību sekmēm. Ja polārlācim medībās neveicas, arī krauklim jābadojas. Jo dzīvnieks lielāks, jo ilgāk tas var izturēt badu. Tāpēc evolūcija ir izveidojusi kraukli par lielāko putnu zvirbuļveidīgo kārtā. Krauklis zemās temperatūrās, nezaudējot aktivitāti, badu iztur pat trīs dienas, kas putnu valstī ir neparasti, bet polārlācim medībās var paveikties tikai pēc nedēļas. Tad nu kraukļi pārtiek no lāča ekskrementiem. Iekšzemē līdzīgā situācijā kraukļi ēd vilku mēslus.
Kraukļi nav vienīgie. Kādā padomju laika pētījumā par Piemaskavas lapsu barošanos ziemā konstatēts, ka viens no būtiskiem iztikas avotiem krīzes apstākļos sērsnā šīm lapsām ir električkas pasažieru atstātās kaku čupas krūmājā. Savukārt trusīši, kāmīši, peles un strupastes vienu un to pašu ēdamo mēdz apēst divreiz - otrajā reizē ēdot savas spiras. Bioloģijā šo fenomenu sauc par koprofāgiju. Tā ievērojami paaugstina barības izmantošanas lietderību. Koprofāgijas iekļaušana pretkrīzes pasākumu paketē nepatiktu pārtikas ražotājiem un PVD, bet iepriecētu valdību, jo ļautu ietaupīt pārtikai tērējamo līdzekļu daudzumu iztikas minimuma grozā. Tā teikt - krīzes apstākļos, mīļie, ēdienkartē tikai second hand fermentētās putras. Lai lācim veicas!