Tirpas skrien arī tad, ja, piezvanot uz kāda pagasta tūrisma informācijas centru (TIC), piedāvā apskatīt dižozolu vai dižliepu. Noriju siekalas, aizskaitu līdz desmit un pajautāju, ar ko šis ozols ir citādāks par to, kas aug pat tuvāk Rīgai un arī ir gana dižs. Tūrisma pārstāvis secina, ka ne ar ko īpašu. Pēdējā laika izcilākā saruna bija ar Siguldas TIC. Uz jautājumu, ko darīt dubļainajā pavasarī, kad zāles vēl nav un tikai pa viesu māju dzīvoties vien negribas, meitene ieminējās: «Varbūt uz Ēģipti aizbraukt?» Jā, to jau arī cilvēki dara. Ko gan citu? Latvija ir pilna koka rūķu, koka zirdziņu un velnu, dižozolu, dižliepu, dižakmeņu, dabas taku. Mums vairāk ir pilskalnu un pilsdrupu nekā piļu.
Nupat izpētīju tūrisma bukletus, kas bija sakrājušies uz galda. Kurš no tekstiem jūs uzrunā? «Pilskalns slēpj sevī mītus un nostāstus, izstāde Senču putekļi, Mitrāju dienas muzejā, Sūnupļavas piemiņas ansamblis, atpūta pie sirmā ezera.» Varbūt uzrunā skrejlapa ar bērziem, ezeru un tekstu: «Aicinām jūs uz Riebiņu novadu»? Cilvēki centušies, gatavojuši skrejlapu no sirds, mīl savu novadu, taču diskutējami ir tas, vai katru pauguru un memoriālo māju varam dēvēt par kvalitatīvu tūrisma objektu? Pamēģiniet ar to «iebarot» ģimeni, kurā aug skolas vecuma bērni? Viņiem vajag Līvu akvaparku, kinopilsētiņu Slampē, rodeļus, pajāt ar poniju, pačamdīt trusi, apēst picu un frī kartupeļus. Ja arī memoriālajās mājās un novadpētniecības muzejos ir labas lietas, tajās nav cilvēku, kas spētu ar tām aizraut. Pārvērst piedzīvojumā. Arī to Riebiņu pauguru. Vairākās memoriālajās mājās strādā sirmas, mīļas, dziestošas sieviņas, kuras, stāstot par dzejnieku vai komponistu, galvenokārt uzsver nevis viņu unikalitāti un raksturu, bet «cik žēl, ka tik talantīgs cilvēks tik ātri nomira.» Nu ar tādu stāstu jau mēs varam izstaigāt visus kapus! Protams, par to nieka algu, ko tantes saņem, jau neko citu nevar gaidīt?! Var gan. Piemēram, Skalbes muzejā, kur viesojos pirms vairākiem gadiem, gide stāstīja tik dzīvi, ar tādu Skalbes klātbūtnes sajūtu, ka pār ķermeni skrēja cita veida tirpas.
Tūrisma nozarē strādājoši bieži vien nespēj redzēt citādāk. Nu kāpēc lauku muzejā nevar likt man ar to kapli pakaplēt? Es gribu dzirdēt par jūsu cilvēkiem nevis viņu kapļiem. Kā Ješka vienā mitrā kreklā no lauka aršanas tika aizvests uz Sibīriju, pat nepaspēja sievu nobučot. Tas taču ir trilleris! Katrā rajonā ir tāds muzejs ar identiskiem kapļiem, tāpēc jābūt oriģināliem. Un nevajag jau daudz. Pērn biju Lēdurgas dendroparkā, kur divas stundas pagāja nemanot. Vienkāršs parks, taču tā veiksme — gids, bijušais kultūras nama vadītājs. Pat fotogrāfs un šoferis, kuri redzējuši teju visu Latviju, saspicēja ausis. Mums lika kokus purināt, lai justu to smaržu; minēt, kurš ir vīrišķais, kurš sievišķais pumpurs; parādīja, kurš koks vislabāk patika mūsu eksprezidentei; ļāva ēst koka lapas, kuras Japānā imperatoram pasniedzot uz paplātes. Mēs šāvām ar kaķeni, bērni airēja ar plostu, brauca ar zirgu un cepa desas. Saprotu, ka novadpētniecības muzeji ir kultūrvērtības, taču kāda ir to nākotne? Ja grib vien klašu ekskursijas — aiziet, taču, ja vēlas redzēt maksātspējīgu ģimeni, tad ar sviesta kuļamo cauri netiks. Ja jāizvēlas starp kapļiem muzejā, tad tā ģimene labāk dosies uz Laumas dabas parku, kur uz stundu vari pārvērsties par bitenieku, uz Liepājas karostu, uz Kalvenes Zoo, rāpties pa Mežakaķi, ēst nēģus pie Salacas.
Es mīlu Latviju. Es mīlu pienbaltus ceļus un kūpošus ezerus. Svaigi žāvētas zivis, laivošanu, jāšanu ar zirgu un, jā, pat Edvarta Virzas Straumēnus, taču Latvijas tūrisma kvalitāte sāp. Klāt pavasaris, tāpēc laiks domāt kā saskatīt unikālo, kā aizraut ceļotāju, kurš mainās. Viņš nedēļas nogalē aizlido uz kādu no Eiropas valstīm, taču vasarā vēlēsies paceļot arī pa Latviju. Viņš ir gatavs maksāt, lai izklaidētu kvalitatīvi.