Eiro valūtas sēdeklī Frankfurtē

Frankfurtes "krustā" parasti esmu ieurbusies ceļa norādēs, lai palīdzētu tam, kurš pie stūres — neiebraukt pilsētā. Uz kartes ir tik daudz vietu, kurās nav būts. Jābūt kādam stāstam, sapnim vai vismaz untumam, lai kādā iebrauktu, nevis aizbrauktu garām. Frankfurte Mainas krastos vienmēr likusi mums mieru, un mēs nekad tālāk par kreuz neesam vēlējušies tikt.

Tādēļ ar ziņkārīgu interesi atsaucos redakcijas aicinājumam doties turp Vācijas valsts tūrisma aģentūras organizētajā braucienā žurnālistiem. Būšu vai nebūšu kļūdījusies?

Frankfurtes lidostā, lielākajā Vācijā, kas ir tik pat blīva kā kreuz, mēs visas satiekamies. Astoņas sievietes. Divas žurnālistes no katras Baltijas valsts, kā arī Eva, kas pārstāv Vācijas tūrisma aģentūru, un Lidija no Lufthansas. Viesnīcā mūs sagaida devītā — Karmena, mūsu Frankfurtes gide. Laipna, taču distancēti atturīga tumšmate sirmot sākušiem deniņiem. "Suņi Vācijā ir labāk audzināti nekā bērni," Karmena paziņo, kad kādā kafejnīcā, kur dzeram kafiju, parādās pāris ar šuneli. "Suņi sēž klusu un neārdās. Tāpēc vienmēr ir gaidīti vairāk," viņa saka. It kā pa jokam.

Bankfurte jeb Mainhatena

Vēlāk, pētot statistikas datus, ienāk prātā, varbūt Karmena ir viena no tiem gandrīz 52% frankfurtiešu, kas veido t.s. single family. Citiem vārdiem, dzīvo vieni. Šī ir multikulturāla vieninieku pilsēta, kurā trešdaļa iedzīvotāju ir ārzemnieki — horvāti, serbi, itāļi, korejieši, irāņi utt. Karmena uzsver, atšķirībā no citām Vācijas pilsētām, Frankfurtē vairums ierodas nevis darba meklējumos, bet jau ar darbu. Jo šī ir tipiska biržu, banku, komerciālo izstāžu un debesskrāpju pilsēta. Bankfurte jeb Mainhatena, ironizē paši vācieši. Ar vairāk nekā 300 banku, lielāko Vācijas banku galvenajām mītnēm. Frankfurtē ir arī Eiropas Centrālās bankas sēdeklis. Šeit sākas Eiropas monetārā politika un eirozona, uz ko simboliski norāda liels, klamzīgs zilidzeltens eiro Vilhelma Branta laukumā. "Visvairāk pie tā fotografēties patīk spāņiem," teic Karmena. Kāpēc? "Nezinu." Kad tuvojamies laukumam, ģimenīte, kas snaikstās ap fotoaparātu, tiešām runā spāniski. Abas nosmejamies.

Aprīļa pirmdienas pēcpusdienā pilsēta ir silta, bet tukša. Lai gan pēc iedzīvotāju skaita (ap 670 000) tā ir gandrīz tik pat liela kā Rīga, nav ne darbdienas pievakarei raksturīgo auto sastrēgumu, ne stresainu ļaužu pūļu, jo ir ērti organizēts sabiedriskais transports un auto satiksme.

Arī nākamā rītā, kad pirms desmitiem izejam no viesnīcas, ielās vien nedaudzi vīrieši uzvalkos un pa kādai sievietei lietišķā kostīmiņā. Tie, kas strādā, jau sen ir birojos un apkārt nevazājas. Tūristus nemana. Karmena saka — pie mums nebrauc ceļotāji, bet darījumu cilvēki. Un ir pārsteigti, cik daudz te ko redzēt un darīt arī ārpus biznesa mītiņiem. Varbūt.

Karmena mūs uzved Maintower, vienīgajā pilsētas debesskrāpī, kura jumts ir atvērts publikai. No tā labi sanāk visas tipiskās Frankfurtes ainavas, kādas sabildēju arī es. Pašai patīk, taču prieks izčākst, kad vēlāk ar tādām atrodu pilnu internetu. Cilvēku uz jumta daudz. Arī vietējie, kas te nebraucot skaisto skatu dēļ — kāda no Vācijas televīzijām te pastāvīgi tiešraidē intervē cilvēkus. Ja citādi netiec televīzijā, tad vismaz no Maintower jumta — ar garantiju.

No 56.stāva lieliski izskatās Mainas upe, kas skaisti izlokās pa vidu pilsētai. Karmena teic, te, ziemeļos, cilvēki ir lietišķi un nopietni. Tur, upes pretējā krastā, kā jau dienvidos, priecīgāki un draudzīgāki. Pēc brīža pati sāk smieties. Īstais izskaidrojums neesot jāmeklē debespusēs. Šaipus Mainas ir biroji, dienvidu krastā — krodziņi ar alu un reģionālo Apfelwein, sidram līdzīgo, tikai nedzirkstošo vieglo ābolu vīnu. Vietās, kur ir vīns, pasaule vienmēr šķiet laimīgāka.

Vēdera baudas

Preses braucienos esmu devusies ne reizi vien, taču pirmoreiz — tīrā sieviešu kompānijā. Lai gan visbiežāk šajos ceļojumos gadījies, ka žurnālisti vīrieši ir diezgan dīvaini tipi (iespējams, viņi tāpat domā par mums), tomēr labāk, ja grupā ir dzimumu līdzsvars. Tā nospriežu pirmajās vakariņās. Ēdiens mūsu smalkās viesnīcas Le Meridien restorānā ir lielisks. Ķirbju sēklu biezeņzupa, ko esmu izvēlējusies, vēlajam vakaram varbūt ir pārāk sātīga, taču nenoliedzami garšīga. Un es tāpat kā manas kolēģes esmu izsalkusi. Toties grilētā zobenzivs ingvera mērcē ir viegla un atsvaidzinoša. Piedevās rīsi un maigi sparģeļi. Vācijā tikko sākusies jauno sparģeļu sezona, līdz maijam tie būs visās ēdienkartēs. "Pat saldajos ēdienos," teic Eva.

Brīdi šķind tikai galda piederumi. Mēs, lielākoties savstarpēji nepazīstamas, iztiekam vien ar pieklājības frāzēm. Viesmīļi papildina vīnu glāzēs un pamazām aizvāc tukšos šķīvjus. Līdz kādā brīdī iestājas atslābums.

Uzminiet, par ko runā sievietes, kad ir vienas, paēdušas un atslābušas? Nē, viņas nesalīdzina jaunākos mobilo telefonu modeļus un nestāsta divdomīgas anekdotes, kā, iespējams, savās kompānijās to dara vīrieši. Toties mēs ar vainas pieskaņu balsī sākam skaitīt apēstās kalorijas, un drīz vien uzzinām cita citas statistiku par uzēstajiem un zaudētajiem kilogramiem pirms un pēc bērnu dzimšanas. Arī tām, kurām nav bērnu, par kilogramiem ir ko teikt.

"Un kā būtu ar vienu... desertu?" nav svarīgi un nemaz arī negribam zināt, kurai mulsi paspruka šī frāze, bet atskan gandrīz vienbalsīgs "jā!". Sliktas sirdsapziņas salāpīšanai deserts ir īstā lieta!

Nākamajās vakariņās ejam kopā ar Karmenu. Viņa mūs ved uz Apfelweinlokal Wagner, vienu no Mainas dienvidkrasta tautiskā gara krodziņiem. Ejam pa skaistu platānām apstādītu gājēju promenādi gar upi, pēc tam pa gājēju tiltu pāri upei un iejūkam Frankfurtes īstajā vakara dzīvē.

Krogā ir gari koka galdi, tādi pat beņķi, un ābolu vīns galdā tiek pasniegts apaļās, vēderainās māla krūzēs. Cilvēku pilns, un neviens te nerunā pieklusināti, smiekli un balsis ir skaļas. Karmena saka, vakarā šeit lielākoties ir tūristi, bet pa dienu nākot arī paši vācieši.

Ēdienkartē izvēle nav liela — pamatā cūkas šņukuri, stilbiņi, ribiņas un karbonādes ar home made ceptiem kartupeļiem un gardo Frankfurtes zaļo mērci, ko gatavo no vārītām olām, eļļas, vīnogu etiķa un septiņu dažādu svaigo, zaļo garšaugu maisījuma. Šoreiz esmu nolēmusi nepārspīlēt, taču atkal izsalkusi, tādēļ bez fetas siera un tomātu salātiem negausīgi pasūtu arī kādu veģetāru ēdienu.

"Tu neapēdīsi visu, izvēlies tikai vienu," uzmetis vērtējošu skatienu, iesaka viesmīlis. Kad sāk nest ēdienu, saprotu, ko viņš domājis. Tik lielas porcijas nekad iepriekš neesmu redzējusi, pat mūsu lauku ceļmalas krogos un ģimenes jubilejās ne.

"Vīrieši šai vietā būtu laimīgi," arī kibinoties ap salātu lapām, nosaka galda biedrene igauniete Nelli. Un ir arī — pie blakus galdiem ar šņukuriem cīnās uzvalkotu baņķieru bari. Cenas? Nu jau vairs ne tikai drēbes (ko arī Frankfurtē ir patīkami pirkt), bet arī ēdiens maksā lētāk nekā Rīgā. Milzīgā porcija ir 10—16 eiro robežās.

Skaistākās drupas un Gēte

Kad ceļojuma plānā pamanu ekskursiju uz Gētes muzeju, neesmu ļoti priecīga. Veco dzejnieku sadzeltējušo rokrakstu apjūsmošana neliek sirdij pukstēt straujāk. Turklāt Karmena godīgi pasaka, ka dzejnieka dzimtajā namā, kur viss iekārtots, "it kā ģimene tikai uz mirkli izgājusi", īsti ir vienīgi pāris kāpņu pakāpieni.

Viss pārējais ir fikcija, jo Gētes nams līdz ar vairāk nekā 50% citu Frankfurtes ēku tika sagrauts 22.martā, Otrā pasaules kara beigās. "Ko pa dienu neizdarīja amerikāņi, to pa nakti pielīdzināja briti," tā Karmena.

Tāda ir vēsture, kuras brūces vācieši ilgi dziedēja. Frankfurtes operas sienās līdz pat vēlajiem 70.gadiem auga koki, liekot cilvēkiem šo ēku skumji saukt par Vācijas visskaistākajām drupām. Tikai 1981.gadā opera tika atvērta no jauna.

Tomēr par Gētes muzeju esmu kļūdījusies. Karmenas stāsts ir asprātīgs, istabas ar krāsainajām tapetēm — saulainas. Vienīgi gultu nav — laikā pirms kariem, kad muzejs iekārtots, šķitis nepiedienīgi atrādīt tik intīmas lietas, un tā tas palicis arī pēc muzeja atjaunošanas. Faustu gan ne, taču, mājās pārbraucot, nolemju pārlasīt Jaunā Vertera ciešanas. Karmenas stāsts un jaunā Gētes mīlas moku "vaininieces" bilde pie sienas iedvesmoja.

Pēdējās vakariņas kopā ar Lufthansa PR puisi, kurš izskatās pēc Džona Kenedija, ēdam japāņu Kabuki. Indiešu izcelsmes viesmīlis mēģina tikt skaidrībā ar mūsu vēlmēm. Japāņu pavārs ēdienu gatavo uz plīts pie mūsu galda acu priekšā. No smaržām un sastāvdaļām siekalas mutē jau ilgi pirms ēdiena pasniegšanas. Ir ļoti garšīgi.

Atgriežoties Rīgā, pirmais darbs man ir sapulce redakcijā. Otrais — septiņi aplīši Uzvaras parkā. Dzīve nostājas savā vietā.

Autore bija Vācijas nacionālā tūrisma biroja viešņa