Pasaules gals kavēsies
Aktīvākie putnu ģimenītes vērotāji ir aģentūras radošie darbinieki
Līva Oliņa, Miķelis Baštiks un Jānis Joņevs. Līva smejoties
pasūdzas: "Jānis no rīta vispirms dodas apsveicināties ar kaijām,
pēc tam tikai ar mums pārējiem." Pirms tikšanās birojā, izlasīju
Jāņa pārdomas viņa dienasgrāmatā portālā draugiem.lv. Piemēram,
Jānis raksta: "Pagājušajā gadā uz blakus mājas jumta kaiju pāris
izperēja divus bērnus. Mēs visam sekojām no paša sākuma. Redzējām
kunkuļus, kas vispirms kļuva pūkaini un sāka blandīties pa jumtu.
Vecāki padzina jebkuru citu putnu. Es vispār tikai pie loga vien
sēdēju un drebēju - baidījos, ka tikai kāds nenomaucas pār jumts
malu. Spriedām vai nevajadzētu ģimenei piegādāt barību, t.i.,
aizsviest kādu zivi, bet baidījāmies, ka netrāpīsim un kādu vēl uz
ielas nositīsim. Bet sīkie arī bez mūsu palīdzības samācījās lidot
un prom bija."
Līva atceras: "Skatījāmies, kā mazie aug, kā vecāki viņus māca lidot, domājām - kad putni jau gatavosies lidot projām, taisīsim atvadu banketu. Bet nekā - brīdi, kad viņi aizlidoja, mēs neredzējām. Vienā dienā jumts atkal bija tukšs."
Šā gada 16.aprīlī Jānis Joņevs dienasgrāmatā raksta: "Šodien aģenti man ziņo - jumta tuvumā atkal parādījušās kaijas. Vakarpusē es, atgriezies birojā, redzu - sēž kaiju mamma vecajā vietā un perē."
19.aprīlī Jānis secina: " Pasaules gals vēl kavēsies, jo kaijas izdējušas otro olu."
Tēvs diezgan pasīvs
Miķelis Baštiks skaidro, ka kaiju tēvs šad tad līgani pārlaižas
jumtam, bet nav tā, ka viņš aktīvi piedalītos perēšanas un bērnu
audzināšanas procesā. 24.aprīlī Jānis raksta: "Es gribētu kā kaija
- visu dienu viņa sēž uz olām, skatīdamās uz padsmit centimetru
tuvo skursteni, kas viņai aizsedz horizontu. Kaija varētu mierīgi
pagriezties uz otru pusi un baudīt pilsētas panorāmu, bet nē - tas
viņu neinteresē. Kaija ir īsts budists." Putnēni izšķīlās negaidīti
ātri.
Jau 19.maijā Jānis ieraksta dienasgrāmatā: "Esmu piegājis pie loga un redzu - kaiju māte iesnaudusies skursteņa galā, bet bērnu tiešā tuvumā pastaigājas resns balodis (parasti ārpusģimenes putni tiek ar piekaušanu padzīti). Jau meklēju kaut ko smagu vai asu metamu, lai izšķaidītu miera un piedošanas simbolu, bet tad iedomājos, ka baloži varbūt neēd kaijas."
Kaiju ģimenīte visu laiku atrodas reklāmas aģentūras Lowe age uzmanības lokā. Sākotnējās bailes, ka putnēnus varētu noskalot lejā stipras lietus gāzes vai noknābt vārnas, pazūd. Mazie turas braši, un vecāki kareivīgi stāv sardzē. 20.maijā Jānis raksta dienasgrāmatā: "Atklājām, ka mūsu redzamības lokā, īstenībā tepat blakus, mīt vēl viena kaiju ģimene divu vecāku un trīs bērnu sastāvā. Tātad viss ir drusku citādāk, nekā man šķita. Ne jau kaijas parādījušās te kā čiepstoši brīnumiņi, bet mēs paši atrodamies kaiju kolonijas viducī."
Sudrabkaijas uz jumtiem
Caur binokli saskatītie putnēni jau ir tenisa bumbiņu lielumā,
pelēki un raibi kā paipalu olas. Viss ir kā bērnu dārza grupiņā -
mazie pakūņojas pa jumtu, tad ietur maltīti (interesanti - ar ko
kaija viņus baro?) un nolūzt no skaudrā vēja paslēpušies aiz
skursteņa. Arī lielā kaija, uztupusies skursteņa galā un pabāzusi
galvu zem spārna, iesnaužas. Mazuļu tēvu redzējām vien zilajās
debesīs. Viņš kā aeroplāns pāris reižu pārslīdēja pāri mājas
jumtam.
Pilsētnieki jau apraduši ar skaļo un spēcīgo putnu klātbūtni. Jānis, Miķelis un Līva gan mazliet šaubās, vai viņu uzmanības objekts ir kaijas, tās taču parasti ir baltas, šī - pelēka ar baltu. Kāds teicis - šitie esot ķīri. Izvaicāts par manis redzēto, ornitologs Māris Strazds stāsta: "Kad nupat bijām skatīties putnus, viena mana kolēģe smējās, ka Latvijā, izrādās nav pīļu, ir krīkļi, prīkšķes, platknābji, brūnkakļi, garkakļi, baltvēderi utt., kas tomēr visas ir pīles. Tāpat vairs neesot kaiju, bet ir ķīri, kajaki, kas tomēr ir kaijas. Tā arī šoreiz. Starp citu, balta ir tikai viena - sniega kaija, kas dzīvo Īslandē."
Apskatot Kristapa Kalna nofotografētos aģentūras Lowe age pūkainos rūpju bērnus, Māris Strazds komentē: "Šīs ir sudrabkaijas, vienas no lielākajām Latvijas kaijām. To ligzdošana uz jumtiem Rīgā sākās XX gs. 70.gadu beigās. Pirmā dokumentētā ligzda 1979.gadā tika atrasta Rīgas zoodārzā. 1981.gadā es pats atradu kaiju koloniju uz Dzelzceļa tilta arkām. Starp citu, kaijas tur ligzdo joprojām.
1982.gadā Māris Strazds absolvēja Latvijas Universitāti. Diplomdarbā viņš rakstīja, ka jumta sudrabkaiju skaits Rīgā ir ap 20-25 pāru. Ornitologs domā, ka tagad uz jumtiem ligzdojošo sudrabkaiju kopskaits mērāms daudzos simtos.
Novēlēsim aģentūras Lowe age novērotajām sudrabkaijām izaugt un doties uz jūru, nevis barību meklēt Rīgas atkritumu konteineros.