Forests jeb Lazdiņu Dadzis meklē mājas, kur viņu nekārdinātu mājputni
Aste atkal gredzenā
No patversmes aptuveni sešus mēnešus veco Forestu paņēma kāda ģimene, taču izrādījās, ka suns kā mazs Mauglītis visas darīšanas kārto dzīvoklī. Cilvēki apjuka, viņiem nebija pacietības palīdzēt sunim apgūt elementāras pieklājības normas, un Forests atkal nokļuva Dzīvnieku draugā. Ilgāku laiku neviens apmeklētājs uz viņu vairs acis nemeta, un patversmes darbinieki nolēma Forestam meklēt mājas ar laikraksta Diena starpniecību. Kad par nelaimīgo kucēnu pastāstīju māsai un viņas dēlam, nospriedām, ka varētu parunāt ar vecākiem — varbūt viņi ir ar mieru pieņemt suni savās mājās. Mums gan viens suns jau bija — jauktenis, kā smejamies, kollijvilks Otello. Gudrs, veikls, mīlīgs un, pats galvenais, labs aitu gans. Vecāki mums ir iejūtīgi — glābs pat putnu ar aizlauztu kāju. Viņi tiešām piekrita pieņemt jauno iemītnieku. Tā 2007.gada novembrī Forests devās uz Gulbenes rajona Lazdiņām, kur viņu pārdēvēja par Dadzi. Sākotnēji jaunpienācējs baidījās, slēpās, taču ar laiku kļuva ļoti mīļš un sekoja manai mammai ik uz soļa. Tētis ar skarbāku balsi suni izdresēja "savas lietas" kārtot ārā. Ļoti iecietīgs bija Otello. Dadzis neprātīgi rija, un Otello ļāva rīmam izēst tukšu arī savu bļodu, ļāva sildīties blakus un pat palaida pa priekšu, vakaros ejot virtuvē pēc gardumiem. Kad ciemos atbraucu es vai māsa, Dadzis rēja un mēģināja mums kost kājās, taču pēc pāris mēnešiem pierimās, pat ļāva sevi noglāstīt. Aste no kājstarpes Dadzim jau bija uzmetusies gredzenā uz muguras!
Aug buciņš, aug radziņi
Ķibeles sākās pērnā gada vasarā. Atklājās, ka Dadzis ir traks uz putniem. Ieraudzījis zaros strazdu, viņš lēkāja zem koka un nikni rēja. Kad pēc ziemas dzīves kūtī pagalmā parādījās vista, Dadzis tai dzinās pakaļ milzu ātrumā un vistu nokoda. Kliegšana un bāršanās nelīdzēja. Mana mamma Dadzim piedeva nelāgo nodarījumu. Kad jaunulis nokoda otru vistu, kļuva skaidrs, ka reiz nokodīs arī trešo. Bildu vecākiem, ka mežā audzis suns jāaudzina ar stingrākām metodēm, taču uzšaut negantniekam viņi neiedrošinājās. Mamma teica, ka Dadzis esot daudz pārdzīvojis, tāpēc viņš jāaudzina ar mīlestību. Tētis bija tiešs: "Lai atbrauc kāds no patversmes un apmāca Forestu vai arī lai savāc viņu." Atlika drošākais variants — pa dienu turēt Dadzi ķēdē, jo svarīgāka par suņa uzmanīšanu mājiniekiem tomēr bija citu mājlopu — to, kuri dod olas, pienu un gaļu, — uzpasēšana.
Dadzis ķēdē nekļuva niknāks, taču visiem viņa bija žēl. Mēs nekad nevienu suni nebijām sējuši. Mūsmāju zosis mēdza labdabīgi paskurināt ar knābi kaķus, zirgs ļāva sunim un aitām lodāt pa vēderapakšu. Pienāca ziema un Dadzi apžēlojām.
Šī vasara atkal sākās stresā. Dadzis norāvās no ķēdes un nokoda kaimiņa vistu. Taču spriedumu suns sev pasludināja pirms nedēļas, kad līdz bezspēkam nodzina un nokoda mūsmāju kuslāko un cēlāko zosi. Kad izdzirdēju šo ziņu, man dusmu nebija, tikai nevaldāmi sāka birt asaras. Par zosi un par to, ka no Dadža jāatsakās. Par to, ka vecāki izdarīja visu, taču neizdevās Dadzi pielāgot mūsmāju miermīlīgajai kārtībai. Viņš ir labs un mīļš, taču nepiemērots lauku sētai. Skaidri zinām — Dadzis būs izcils mājas sargs. To viņš patiešām pieprot — sargāt saimnieka īpašumu! Neviens zaglis mājām nespēs pietuvoties pat maigās čībiņās! Taču Dadzim jādzīvo saimniecībā, kur nav vistu, zosu, tītaru un kur mājputnu nav pat tuvākajā apkārtnē. Varbūt labs sargs vajadzīgs kādās mājās meža vidū! Dadzis būtu varens palīgs un dzinējs medniekam, viņš pakļausies stingram saimniekam. Dadzim dosim līdzi arī pūru! Zvaniet mums! Tālrunis 26954829. (labots numurs)
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.