Citu gadu ligzdā atrasta kāja ar gredzenu, kuras īpašnieks, sudrabkaijas mazulis, bija gredzenots 10 kilometru attālā purvā. Tas nozīmē - ja vajadzēs, tēvs pēc barības lidos ļoti tālu. Tomēr īpatnējākais atradums bija pērn. Ligzdā līdzās ērglēnam sēdēja ņiprs, nesavainots peļu klijāna mazulis. Visticamāk, ērglēns jau bija paēdis, tāpēc klijānu neaiztika, un abi acīmredzot turpināja dzīvot kopā.
Pagaidām gan klinšu ērgļu ligzdā šādus atradumus neredzēt. Ērgļu
tēviņi kā īsti valentīni aplido savas dzīvesbiedres, sniedzot sīkas
dāvanas, piemēram, kādu zaķi, kā arī dažādi zīmējoties - metot
gaisā riestam raksturīgus lokus un cilpas. Taču arī par mazuļiem
piemērotu ligzdu Teiču dabas rezervāta vienīgais klinšu ērgļu pāris
ir parūpējies, sestdien pārliecinājās Uģis. Ar sniega motociklu
apbraukājis visas četras iepriekš apdzīvotās pāra ligzdas Madonas
un Jēkabpils rajonā, viņš atrada šim gadam izvēlēto. "Ligzda ir
bagātīgi apkrauta ar zariem, nopūkota, kas liecina, ka ērgļi tur
uzturēsies," saka Uģis. Ligzda atrodas purva saliņas malējā priedē,
no kurienes labi pārredzama apkaime. Tā bija jāatrod, lai pavasarī,
kad ērgļi sēdēs uz olām, varētu pasargāt teritoriju no ogotājiem,
kas, neievērojot rezervāta noteikumus, nereti pavasarī ierodas mežā
pēc pērnajām ogām. Ja ērgli iztraucēs, tas pametīs ligzdu.
Noraka un nosusināja
Lai arī klinšu ērglis nav globāli apdraudēta suga, Latvijā uzskaitīti vien desmit pāru. Tādēļ lielākās cerības ir uz kaimiņiem - palielinoties ērgļu skaitam tur, jaunie putni par savu ligzdošanas vietu varētu izraudzīties Latviju. Mūsu zeme ir pēdējā valsts rietumu virzienā, kur klinšu ērgļi ligzdo kokos. Piemēram, Vācijā, Polijā, Čehijā, Francijā un Itālijā tie ligzdo tikai klintīs.
XX gs. sākumā Latvijā liels skaits klinšu ērgļu gāja bojā medībās, kas bija atļautas un pat veicinātas. Vēlāk, 50.- 60.gados, tika norakti purvi un nosusināti mitrāji, kas ir galvenais iemesls klinšu ērgļa skaita kritumam.
Pēc tam, kad 1968.gadā Teiču dabas rezervātā pēdējo klinšu ērgli nošāva malumednieki, ērgļi te atgriezušies lēnām - pirmā ligzdošana bija tikai 1998.gadā mākslīgā ligzdā, kuru U.Bergmanis bija uzbūvējis jau 1982.gadā. Tiesa, jau daudzus gadus pirms ligzdošanas ērgļi ligzdu pušķoja, apkraujot ar zariem.
Dzērvi kā vistiņu
"Mākslīgās ligzdas nepieciešamas, jo lielākoties padomju laikos daudzviet izcirsti purvmalu un salu vecie meži, līdz ar to klinšu ērgļiem trūkst resnu, zarainu koku ligzdas būvei," skaidro Uģis Bergmanis. Kopš tā laika pāris ligzdojis gan mākslīgajās ligzdās, gan būvējis pats savas.
2007.gadā Slīteres nacionālā parka darbinieki atklāja unikālu gadījumu - pēc vairāk nekā simt gadiem Kurzemē parka teritorijā uz vējslotas būvētā ligzdā ligzdot bija mēģinājis klinšu ērgļu pāris. Diemžēl mēģinājums bija neveiksmīgs - atkārtoti pārbaudot ligzdu, pētnieki atrada vien olu čaumalas, stāsta parka administrācijas ornitologs Helmuts Hofmanis. Pērn ērgļi tur vairs neligzdoja.
Klinšu ērglis mīt lielos meža masīvos, pārsvarā ligzdo purvos uz saliņām. Uģis Bergmanis zina teikt, ka apmēram 60% ēdienkartes klinšu ērglim veido putni, piemēram, rubeņi, pīles, dzērves. "Ērglis turpat purvā dzērvi noplūc. Kad nes uz ligzdu, dzērve izskatās kā noplūkta Rimi vistiņa," saka U.Bergmanis. Pārējie 40% barības ir zaķi, stirnu, lapsu un caunu mazuļi.
Klinšu ērglis Aquila chrysaetos, kura spārnu plētums ir apmēram divi metri, ir gandrīz tikpat liels kā Latvijas lielākais plēšputns (atskaitot maldu viesus) jūras ērglis. Jūras ērglis un klinšu ērglis ir vienīgie no Latvijas ērgļiem, kuri mūsu zemē ziemo.