Piejūras bulvāra platānas grezno daudzkrāsainas gaismas diožu virknes - pilsētas mērijas dāvana par godu Jaunajam gadam cilvēkiem iepatikusies tik ļoti, ka varasvīri izlēmuši rotājumus atstāt ilgāk. Pārāk daudz elektrības tie nepatērējot, toties prieku un gaišuma sajūtu rada atliku likām.
Īsa ir arī mūsu iepazīšanās ar slavenajām Potjomkina kāpnēm, kas savu nosaukumu guvušas, pateicoties režisoram Sergejam Eizenšteinam un viņa Odesā uzņemtajai filmai Bruņukuģis Potjomkins. Ir ticējums, ka, ejot augšup, katrs no 192 pakāpieniem pagarina dzīvi par četrām sekundēm. Mums acīmredzot mūžs būs īsāks, jo Viktors no Odesas domes tūrisma departamenta jau steidzina doties tālāk.
Tādi joki
Ir viena lieta, kura anekdošu dēļ ir pazīstama tālu aiz Odesas
robežām. Pilsētniekiem ir laba humora izjūta. Tiesa, nekad nevar
zināt, kad viņu stāstītais ir patiesība, kad - joks. Vai, piemēram,
leģendārie noziedznieki Miša Japončiks un Soņa Zeltrociņa ir bijuši
reāli personāži, vai tomēr ne? Vai rakstnieks Mihails Bulgakovs
tiešām Balto gvardi sarakstīja vienā no Odesas kafejnīcām, vai ne?
Skaidrs gan ir viens - cilvēki šeit ir ļoti draudzīgi un to jūt
visur.
Tiesa, uzkrītoši izpaužas vēl viena odesiešu rakstura iezīme. Ja kādam šķiet, ka Rīgā brauc agresīvi, pamēģiniet izbaudīt to Odesā… Odesiešiem vispār nepatīkot ievērot noteikumus, mierina zinātāji.
Ir 1.aprīlis, un šajā pilsētā tā ir oficiāla brīvdiena. Visas dienas garumā notiek dažādi ikgadējā humora festivāla Jumorina pasākumi. Cilvēku ielās ir daudz, taču tas, paldies dievam, netraucē novērtēt krāšņo pilsētas arhitektūru. To ietekmējuši dažādo tautību, tostarp franču un itāļu, mēri. Nedaudz vairāk nekā 200 gadu vecajā pilsētā redzams īsts arhitektūras kokteilis. Visgreznāk rotājas opera, kuras autori ir austriešu arhitekti. Nupat pielikts punkts ilgai un dārgai restaurācijai, jo nestabilās pamatnes dēļ ēka pirms dažiem gadiem esot sākusi teju vai šķelties uz pusēm. Tagad viss kārtīgi nostiprināts, pie viena uzspodrinātas iekštelpas. Tur acis aiz greznības vai žilbst - koši sarkana samta krēsli, apzeltīti rotājumi, Venēcijas spoguļi, milzu kroņlukturis... Operā tiek rīkotas ekskursijas ikvienam gribētājam.
Ekskursanti ar citām interesēm var doties uz šovu pilsētas delfinārijā. Stundu garais priekšnesums, kurā bez delfīniem piedalās arī jūras lauvas, tik tiešām ir burvīgs. Pēc tam var nofotografēties kopā ar aktieriem, kuri, paklausot trenera komandai, zobainās mutes atver "smaidā" un neiebilst, ja viņus paglauda. Aptuveni pieci lati, kas jāmaksā par šo iespēju, tiekot atvēlēti delfinārija attīstībai.
Odesā darbojas arī speciāls delfīnu glābšanas dienests, kas palīdz krastā izskalotajiem vai zvejnieku tīklos iepeldējušajiem zīdītājiem - ja nepieciešams, apārstē un tad vai nu palaiž atpakaļ jūrā, vai arī patur delfinārijā.
Katakombu noslēpumi
Īpaša vieta Odesā ir katakombas, kas veidojušās gadsimtu gaitā, nu
zem pilsētas stiepjoties vismaz 3000 kilometru garumā.
Iedzeltenais, viegli drūpošais iezis, kurā joprojām saskatāmi sīki
gliemežvāciņi, ir lielisks ēku celtniecības materiāls, un
pagājušajā gadsimtā no tā celta lielākā daļa pilsētas ēku.
Klaiņot pa tām uz savu galvu ir liegts, - tā lēmušas varas iestādes. Viens otrs drosminieks esot apmaldījies un klīdis ilgu laiku. Iespējams, tā ir kārtējā anekdote.
Mums gida vadībā ir iespēja nedaudz pastaigāt pa pazemes ejām kādā ciemā netālu no Odesas. Tur Otrā pasaules karā laikā bijusi vietējo partizānu slēptuve. Temperatūra visu lauku turas ap 12 grādiem, ir mitrs. Jau pēc brīža piemetas klaustrofobija un ir grūti iedomāties, kā šeit var uzturēties ilgāku laiku.
Toties labi aug sēnes. Rosīgiem ukraiņiem tagad dažas katakombas ir biznesa vieta. Tā laikam nav anekdote.
Raksta autore bija aviokompānijas airBaltic viese