Šoferis man uzmeta domīgu skatienu. Esmu trīsdesmit trīs gadus jauna. Viņam šķita neticami, kā manai vecākajai meitai var būt jau divdesmit trīs gadi. Mēs nesākām skaidrot, ka vīram, kurš ir par mani 11 gadu vecāks, no pirmās laulības ir trīs pieauguši bērni, bet man - desmit gadu veca meita. Kopīgu bērnu nav.
Domāju, mēs esam ļoti labi vecāki katrs saviem bērniem un ar sirsnību pieņemam viens otra bērnus. Nu, kā tu vari mīlēt cilvēku, bet nepieņemt, ka viņš mīl savus bērnus un vēlas viņiem dot visu labāko - gluži tāpat kā tu savam bērnam? Ja otrajai sievai kādreiz vīra attiecībās ar viņa bērniem kaut kas šķiet nepareizi vai pārspīlēti, ļoti veselīgi ir viņu lomā iedomāties sevi pašu un savu bērnu. Kā es rīkotos? Esmu par to, lai otrajā ģimenē mīlestība, uzmanība, rūpes un arī finanses tiek godīgi sadalītas visiem - gan abu pušu bērniem, gan pieaugušajiem pašiem. Ir briesmīgi, ja, jaunas mīlestības apmāti, vecāki piemirst par bērniem. Tikpat briesmīgi, ja visa dzīve paiet "zem bērnu zīmes" un pašu attiecībām paliek tik vien kā drupatiņas.
Esmu sapratusi, ka attiecībās ar otras pusītes bērniem nevajag pārspīlēt sirsnību un ieinteresētību. Es ar prieku skraidītu pa veikaliem, izvēloties interesantākās dāvaniņas vīra bērniem dzimšanas dienā. Izrunātos ar viņiem no sirds. Lai arī mums ir lieliskas attiecības, labi saprotu, ka ne jau no manis, bet no sava tēva viņi gaida gan dāvanas, gan iespēju kopīgi pavakariņot un izrunāties. Ar vīru daudz runājam gan par manas meitas, gan viņa bērnu vajadzībām. Kopīgi izvēlamies pirkumus bērniem un atklāti pārrunājam visu, pirms pieņemt kādu lēmumu par bērniem. Tomēr nemaz nemēģinu ieņemt vietu, kas nav domāta man. Tāpat kā nevēlētos, lai kāda cita sieviete sāk tēlot "otro mammu" manai meitai.
Es nekad nedzīvotu kopā ar vīrieti, kurš slikti izturas pret manu bērnu. Kāds izmisums, pašapziņa zem nulles vai mazohisms māc sievietes un vīriešus, iesaistoties attiecībās ar cilvēkiem, kuri nespēj pieņemt un cienīt viņu dārgāko - bērnus un vecākus? Es augstu novērtēju tādus brīžus kā šī gada 8.marta rītu, kad vīrs ienāca istabā ar rožu klēpi man un vēl trīs skaistām, baltām tulpītēm. Kam tad tās, es vaicāju. Viņš, savaldījis smieklus, rādīja uz manas meitiņas istabu. "Marta, tu gan vēl neesi pieaugusi, bet kādreiz būsi, tāpēc Sieviešu dienā es arī tev dāvinu šo," viņš teica, manai atvasei dodot tulpītes un konfekšu paciņu ar želejas bruņurupučiem. Tas bija tik mīļi! Pēcāk mēs braucām uz konditoreju izvēlēties gardākās kūciņas mana vīra meitām.
***
Mani, tavi bērni
Saskaņā ar UNICEF datiem, mūsu valstī ir viens no augstākajiem to
bērnu rādītājiem, kuri dzīvo viena vecāka ģimenē. Tas nav tikai
tādēļ, ka no visām šķirtajām laulībām 62% ir ģimenes ar bērniem.
Tas ir arī tādēļ, ka attiecībām sen vairs nav obligātas kāzas. Kas
notiek, kad viena vecāka ģimenē ierodas vēl viens pieaugušais,
kuram, ak vai, arī ir bērni? Par savu pieredzi rakstiet
[email protected]