Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

I sev, i dieviem

Ģimenes sievietes smaida. Viegls vējiņš čabina lapas. Dzied cikādes. Klusējot raugāmies cits uz citu. Balieši mums, svešajiem, atvēruši sava nama durvis. Savu sirdi, lai gan ir skaidrs, ka mēs nekad, nekad vairs neredzēsimies

Garajai tūristu astei no reisa Singapūra—Denpasara, kas vienos naktī Bali salas lidostas vīzu daļā gausi luncinās man aiz muguras, vēlā lidojuma un tropu miklā karstuma nogurdināta, manis noteikti ir žēl. Izmetušies saņurcītos T kreklos un pludmales iešļūcenēs, austrālieši, japāņi, amerikāņi un pa kādam eiropietim domīgi nolūkojas uz maniem melnajiem zamšādas zābakiem līdz ceļgalam.

Likmes, kungi! Esmu traka, ekscentriska, pamatīgi saaukstējusies vai vienkārši aizmārša? Vidējā gaisa temperatūra Bali marta nogalē ir +31?C. Feels Like +36?C, ziņo Weather.com. Manas iešļūcenes atrodas koferos. Esmu 17 stundu lidojuma attālumā no Latvijas Indonēzijas pašā galā. Šķiet, ka pat līdz Papua-Jaungvinejai un Austrālijai var aizsniegt ar roku. Starp citu, rudens zābakus un citas individuālas īpatnības Bali mierīgi var neslēpt. Te jebkurš var justies laimīgs un mierīgs tieši tāds, kāds nu ir. Vīzdegunība, ķīviņi, stress — atvainojiet, kas tas ir? Vismaz šajā pasaules malā par to nekas nav zināms!

NESMAIDĪT UN NEAPSTĀTIES?


Tikusi garām visām caurlaidēm lidostā ar ceļasomām rokās, pēkšņi jūtos kā ASV priekšvēlēšanu kampaņas galvenā varone. Visi man smaida. Grib paspiest roku. Sajūsmināti māj un sauc, lai nāku šurp. Apdullums naksnīgajā tropu gaisā, kas smaržo pēc vīraka un siltumā turētas mitras veļas, ir milzīgs. Es nudien būtu gatava kā mūzikas lādītes balerīna vienā laidā griezties uz visām pusēm un smaidīt.

Manas ceļasomas pret pašas gribu jau satvēruši kakao krāsas vīri baltos kreklos. Klanīdamies viņi tās nes izejas virzienā. Ak, nabaga Hilerija, cik viņai grūta dzīve! Nolemju, ka šī būs pēdējā reize Bali, kad piedalos kādā kampaņā.

Es apstādinu baltos kreklus un tieku no viņiem vaļā par desmit tūkstošiem Indonēzijas rūpiju jeb vienu eiro. Ar vīru slepšus paraugāmies apkārt. Citiem atbraucējiem neklājas labāk. Kā zirnekļa tīklos sapinušās mušas tūristi spirinās pretī piedāvājumiem aiznest somas, aizvest līdz viesnīcai, samainīt valūtu, nopirkt ekskursijas pa salu.

Neskatīties acīs! Nesmaidīt! Nekādā ziņā nepalēnināt soli, dzirdot uzsaucienus! Vai šī ir tā pati brīnumjaukā Bali sala, par kuru esmu lasījusi ceļvežos?! "Mister and misis Rozitis?" smaidīdams pa visu seju, mūs uzrunā kāds balietis. Jā, tie esam mēs! Un tas ir viņš, vietējais pārstāvis no Vācijas tūrisma aģentūras, kurā saplānojām savu individuālo ceļojumu. Uz mani paskatoties, balietim pasprūk: "Es neesmu šeit, lai jūs nogalinātu, bet lai palīdzētu." Viņš iesmejas sīkus, priecīgus smiekliņus. Ieslīpās, brūnās acis pēta izbiedēto, pūcīgo eiropietes ģīmi. Kā kola, kurai noskrūvēts korķis, es pārstāju klusībā šņākt.

Pa līkumotajām, grambainajām Denpasaras ieliņām mēs kopā ar desmit vācu tūristiem baltā mikroautobusā kratāmies viesnīcas virzienā. Esam izvēlējušies apmesties tūristu murskuļa pašā viducī salas dienvidos — Legianā. Līdzīgi kā Bulduri, Dzintari, Majori, Dubulti, kūrortpilsētiņas šeit izvietojušās cieši līdzās cita citai. Džimbarana, Kuta, Legiana, Seminjaka utt.

Plānojot ceļojumu, iebāzām degunu Anothertravelguide.com. Jā, mēs gribējām laist uz salas ziemeļiem, kur apmetas retais tūrists, un naktis pavadīt nomaļajā Damai Villas kalna galā. Taču salas ziemeļi ir četru stundu brauciena attālumā no lidostas! Ielidot salā vienos naktī un četras stundas braukt līdz viesnīcai mums nešķiet prāta darbs. Pusotru diennakti esam redzējuši tikai lidostas un lidmašīnas, lidostas un lidmašīnas… Nakšņošana pusstundas brauciena attālumā no Denpasaras lidostas varbūt nav pati oriģinālākā izvēle, taču prātīga un, kā vēlāk izrādījās, gana patīkama.

No mūsu pavadoņa uzzinām, ka valūtu vismaz pirmajā reizē ieteicams samainīt viesnīcā. Kurss valūtas maiņas punktos pilsētā var atšķirties pat vairākas reizes. Tas ir ļoti noderīgs ieteikums, ņemot vērā, ka miljons rūpiju ir vien septiņdesmit eiro! Ar prāvo naudas žūksni rokā viegli apjukt. "Viņi jums piedāvās pirkt pilnīgi visu un kaulēsies, bet, ja teiksiet nē, neapvainosies. Balieši nav agresīvi," mūsu pavadonis atklāj.

No 17 508 Indonēzijas salām Bali ir viena no drošākajām. Par Javas salu, kurā atrodas Indonēzijas galvaspilsēta Džakarta, mūsu pavadonis vien nošūpo galvu: "Ou, ou, ou!" Džakartā apmesties viņš tūristiem neieteiktu. Maciņus raujot ārā no rokām ik uz soļa!

2002.gada oktobrī arī Bali sala piedzīvoja šausmīgu notikumu. Kūrortpilsētā Kutā, kas slavena ar mutuļojošu uzdzīvi, teroristi sarīkoja sprādzienus naktsklubos un bāros. Dzīvību zaudēja 200 cilvēku. Kopš tā laika pie viesnīcām katru atnācēju ar skeneri, kas atgādina golfa nūju, pārbauda apsardze. Arī tad, ja rokās tikai mazs iepirkumu maisiņš, apsargi traušas kājās un ar mazliet vainīgu smaidu stiepj uz jūsu pusi savu "golfa nūju".

Tropu nakts melnummelnajās debesīs slejas palmas, banānkoki un krūmi krāšņiem, saldi smaržojošiem ziediem. Tiem mēs pagaidām nezinām nosaukumu. Pēcāk es kā visas tūristes sniegbaltos mandaras ziedus, ko no koka nopūtis vējš, celšu no dzidrajām Bali peļķēm un spraudīšu matos.

Bali kūrortpilsētiņu nami tumsā atgādina kartona kastes divu triju stāvu augstumā. Tās izraibinātas krāsainiem uzrakstiem indonēziešu un šur tur arī angļu valodā. Pie jaunuzceltām villām vīd reklāma krievu valodā: "Gribi māju Bali? Tikai 100 000 dolāru!"

Traucoties cauri galvaspilsētai Denpasarai, no pārguruma prātā ieskrien muļķīga doma: vai šeit ir arī kāds jūgendstila nams? Doma varbūt nav nemaz tik absurda: Indonēzija, tai skaitā arī Bali sala, bija Nīderlandes kolonija no XVII gadsimta līdz pat Otrajam pasaules karam, kad to okupēja Japāna. 1945.gadā Indonēzija kļuva par neatkarīgu valsti. Tagad tajā ir 33 provinces, katra ar savu galvaspilsētu un pašpārvaldi. Viena no tām ir mazītiņā Bali sala — ne lielāka par mūsu Zemgali.

Ir tik amizanti klausīties baliešus stāstām par kaimiņu — Papua-Jaungvinejas — sadzīviskajām ķezām. Līdzīgi mēs mēdzam spriest par Lietuvu un Igauniju. Mēs patiešām esam otrā pasaules galā! Mazliet baisi? Jā, bet no Eiropas līdz Jaunzēlandei ir divtik garš ceļš! Izjust pasaules grandiozo mērogu uz savas ādas ir gluži citādi nekā pētīt kartes un rakāties interneta ceļvežos.

Mūsu mikroautobusu uz Bali ceļiem apdzen motorolleri. Pie āra kafejnīcām un deju zālēm to ir desmitiem un simtiem. Populārākais transportlīdzeklis salā, kā uzzinām vēlāk. Turklāt pēc degvielas nav jābrauc uz benzīntanku. Motorolleriem pietiek ar to, ko Absolut Vodka pudelēs var nopirkt tirgotavās ielas malās.

Bali satiksmes kultūra atgādina zupas šķīvi, kam vienlaikus metas virsū desmit ēdēju katrs ar sava stila un lieluma karoti, dakšiņu un nazi. Luksoforu kā sakaltušu maizes gabaliņu viņi mierīgi pagrūž tālāk no bļodas: gājēji, mašīnas, motorolleri šeit pārvietojas krustu šķērsu! Apdzen cits citu, pa kuru pusi vien iepatīkas. Pirms tam gan draudzīgi cits citu pabrīdina ar pīkšķi. Neviens gan te nekliedz: "Idiots!"; "Kusties taču!"; "Blondīne!" Ja kāds veic nu gluži neticami stulbu manevru, pārējie tikai noņurd: "Viņam laikam tā vajadzēja!"

Šajā ņudzeklī laiku pa laikam var ieraudzīt arī ceļu policiju — ne rakstot soda kvītis, bet braukājamies pēc sev tīkamiem noteikumiem gluži tāpat kā visi. Avāriju Bali nav, jo vidējais ātrums ielās ir 50—60 km/h. Kāds tur brīnums, ka pusotra simta kilometru no salas dienvidiem līdz ziemeļiem auto veic četrās stundās!

RĪSA TERASĒS VIEN RETAIS. VIŅI TIRGOJAS!


Esmu izlaista eiropiete. Pieradusi pie silta ūdens, labām brokastīm un ērtas gultas. Draugi stāstījuši, ka braukt uz Bali var arī uz dullo: uz vietas noīrēt mazu, lētu istabiņu pie vietējiem. Salā ir tik silti, ka patiesībā naktis var pārlaist pat zem klajas debess. Ja gadās lietusgāze, nekas! Gaiss ir tik mitrs, ka visu laiku staigājam kā līdz galam neizžuvušās drēbēs. Pirmajā vakarā izmirkušas lietū, manas auduma iešļūcenes žūst trīs dienas.

Mūsu viesnīca kūrortpilsētā Legianā ir kā grezns filmēšanas paviljons, kur lietas un notikumi ir gluži citādi nekā realitātē. Tropu parks ar smaržīgiem ziedu krūmiem visās varavīksnes krāsās naktīs tiek izgaismots ar maziem lukturīšiem. Celiņus uz villām, baseiniem, restorāniem un okeānu aiz viesnīcas vārtiem kalpotāji sniegbaltos uzsvārčos slauka vairākas reizes dienā.

Parkā netrūkst strūklaku un no bambusa darinātu dušas sistēmu, kur noskaloties pēc baseina. Dabisko avotu tuvumā izveidots Mandara Spa ar organiskām augu eļļām. Tiek piedāvātas brokastis no Āzijas un Vidusjūras virtuves, fonā skan Bali meditatīvā mūzika: ksilofons un koka stabules.

Tualetes telpas ik rītu kaisa ar ziedlapiņām un kūpina reibinoši smaržojošu lavandas eļļu. Tūristiem tā patīk, ka suvenīru veikalā pudelītei pielikts uzraksts: "Lavandas eļļa — tā, kura viesnīcas tualetes telpās."

Dažus soļus aiz šīs oāzes vārtiem sākas cita pasaule — izdangātas, šauras ielas. Sānu pie sāna ielu malās slejas nelielas koka būdas un divstāvu mūra ēkas. Augšstāvus apdzīvo balieši vai arī tos izīrē tūristiem. Apakšstāvā pat lētu naudu tirgo Versace, Gucci, Chanel, Prada — ražotus, visticamāk, pagrīdes rūpnīcās Ķīnā.

Te var dabūt T kreklus, somas, ādas cimdus, pītus paliktņus un pat sapinkojušos mērkaķi — spēļmantiņu, kuram ausīs zibinās sarkanas lampiņas. Vakaros balieši staigā gar āra kafejnīcām, mēģinot tūristiem iesmērēt kaut ko no visa šī labuma. Trīsgadīgas knīpas ķepurojas pa ielu, piedāvājot nopirkt kurpju šņores. "Please, mister, please…" viņas lūdzoši skatās acīs. Desmitgadīgas meitenes un zēni tirgošanās mākslu jau pieprot kā lielie.

Tā vien šķiet, ka gleznainajās rīsa terasēs, kur gaida smags darbs, strādā vien retais. Lielas daļas rūpals ir tirgošanās. Šķiet, balieši ne tikai vilina tūristus savās tirgotavās, bet šeit arī dzīvo. Dienvidū noguļas garšļaukus turpat ielas malā, kur izkarinātas preces, un pasnauž. Vai arī sasēžas bariņā, pļāpā. Turpat arī paēd pusdienas: nelielu rīsu kaudzīti uz palmas lapas, pārlietu ar apetītlīgām garšvielām. Vietējās ēstuvītēs šādas pusdienas maksā 15 santīmu.

Astoņu dienu laikā Bali mēs sastapām vien trīs apaļīgus baliešus! Manam augumā masīvajam vīram vietējie jož pakaļ saukdami: "Boss, boss!" Kādu dienu vīrs uzvelk bērnu dāvāto T kreklu ar uzrakstu Daddy Cool. Un kļūst gandrīz vai par vietējo elku! "I am Adil, you are Daddy Cool!" pieskrējis klāt, kāds zēns smejas kā kutināts un pliķē manam vīram pa vēderu. Vienkārši un sirsnīgi kā bērni, balieši ar tūristiem iedraudzējas ātri.

Skaistuma, dzīvesprieka un miera pārpilnajā salas sejā ir arī ķēmīgi vaibsti. Kādu vakaru ēdam krodziņā netālu no viesnīcas. Pie blakus galda apsēžas dīvains pāris: gadus sešpadsmit vecs brīnumskaists baliešu zēns un apaļīgs, gaišmatains kungs krietni gados. Krodziņš mums, tāpat kā daudziem Legianas tūristiem, patīk, un nākamajā vakarā atkal esam klāt. Brīnumskaistais baliešu zēns arī. Šoreiz viņš sēž kopā ar padzīvojušu japāņu kungu. Esmu naiva, iedomājoties, ka noķeršu šo kadru un parādīšu kolēģiem Latvijā. Tikko uzzib fotoaparāts, japānis mērkaķa ātrumā paliecas zem galda.

Mēs ar vīru visur dodamies kopā. Taču kādu vakaru viņš pēc alus uz tuvējo veikaliņu iziet viens pats. Jau pēc pāris soļiem viņu aiz rokas satver kāds balietis, it kā starp citu pie sevis murminot: "Woman? Boy? Massage?" Valstī, kur vidējā alga ir 60 latu, katrs piepelnās, kā māk. Uzzinām, ka daudzi balieši devušies pelņā uz Austrāliju — strādā krogos, viesnīcās. Citi raujas kļūt par apkalpojošo personālu uz kruīza kuģiem, kas ceļo uz Ameriku.

Lai arī par savu apmešanās vietu neesam izvēlējušies Bali skaistāko reģionu — no ļaužu drūzmas nomaļos ziemeļus ar augstiem kalniem, ezeriem un mežiem —, mēs tomēr cenšamies būt individuālisti. Rīgas karšu veikalā iegādātā ceļvedī jau laikus esam atzīmējuši tempļus, pilsētiņas un dabas skaistumus, ko gribam redzēt. Turamies nostāk no tūrisma kompāniju piedāvājumiem. Par 30—40 latiem dienā noalgojam auto ar šoferi un divatā apceļojam Bali.

Droši vien neesmu vienīgā baltādainā nelga, kura vēlētos rīsa terasēs iebrist basām kājām. Tālumā redzu baliešu sievieti ar prāvu nešļavu uz galvas graciozi kāpjam lejup pa terasēm. Tik veikli, ka ar skatienu netieku viņai līdzi! Tomēr ceļveži brīdina: Bali rīsa laukos mēdz būt čūskas! Jautrākais varētu izrādīties amerikāņu, nē, rīsa kalniņi, pa kuriem tūrists uz dibena nošļūktu, dubļus šķiezdams uz visām pusēm. No attāluma skaistumskaistas tuvumā rīsa terases atgādina dziļu dubļu plančku, kurā zeļ spoži zaļa zālīte — rīss. Dubļainā, ūdens bagātā augsne nepieciešama augšanai. Rīsa ražas žāvēšanai balieši izmanto klēti, kas uz mata atgādina mājiņu uz vistas kājas. Tur pa nošķiebtām koka trepītēm augšup aiz mazām durtiņām tas žūst!

Mūsu spodri izpucētajā hondā uz priekšējā paneļa ievērojam mazītiņu… hm, vai tiešām ēdmaņu? No palmas lapas izveidotā traukā sabērti rīsi, ziedlapiņas un garšvielas. Ēdmaņa gan, bet ne cilvēkiem. Dieviem. Šādus ziedojumu traukus balieši izliek it visur. Ejot pa ielu, uzmanīgi jālavierē, lai neiekāptu kādā no tiem. Dažkārt pie ziedojumu trauciņiem aizdedzina arī kādu banāna mizu vai ēterisko eļļu — lai dieviem ne tikai garšo, bet arī labi smaržo! Kādā no ziedojumu trauciņiem pamanām… kolas pudeli. Nu ko, ja dieviem garšo…

"Tas ir mans templis," negaidīti apstājies ceļmalā, mūsu šoferis cienīgi saka. Esam vienaudži, viņam ir ne vairāk kā trīsdesmit gadu. Karalisko templi vīrieša ģimene apmeklē jau vairākās paaudzēs. Viņš ir hinduists tāpat kā lielākā daļa baliešu. Brīvdienās uz templi vedot arī savu mazo dēlēnu.

Viens no skaistākajiem Bali tempļiem Tanah Lot izkalts klintī un apaudzis sūnām, zaļumiem un ziediem. Šeit ik dienas pulcējas simtiem tūristu. Uz templi var lūkoties tikai no attāluma. Tas atrodas okeānā, piecdesmit metru no krasta. Balieši tur noslēpumā, vai vientulīgajā templī mīt mūki. Tūristiem ļauts no vietējiem iegādāties mazas ziedu laiviņas un, iedomājoties karstāko vēlēšanos, laist tās ūdenī, lai peld uz tempļa pusi. Bizness okeāna malā plaukst uz zeļ. Mēs atturamies no kārdinošā pirkuma. Zīmīgi, ka Bali nav ubagu. Ja nepieciešama nauda, balietis vienmēr atradīs veidu, kā nopelnīt. Par velti neko nelūgs.

"Nav Bali viegla dzīve," mūsu šoferītis neslēpj. Viņš gad tiek uzskatīts par turīgu: nopelna ap 80 000 rūpiju dienā, tas ir, aptuveni piecus latus. Lauzot galvu par iztiku ģimenei, viņš, tāpat kā daudzi, apsvēris iespēju doties peļņā uz ārzemēm. Tad gan viņam nāktos uzlabot angļu valodas zināšanas.

Bali avīzēs atrodam vairākus darba piedāvājumus cilvēkiem, kuri prot rakstīt. Pirmajā brīdī šokēti saskatāmies. Taču izrādās, ka tiek meklēti darbinieki, kuri prot rakstīt ar datoru. Bali salā internets joprojām ir tūristiem un birojiem paredzēta ekstra. Angļu valodā vismaz minimāli ielauzījies teju katrs balietis. Valsts apmaksāta izglītība Indonēzijā ir līdz 12.klasei. Studēt lielajās pilsētās var atļauties tikai visbagātākie.

Piecas dienas vadājot mūs pa salu, šoferītis jau sapratis, ka interesējamies par vietējo dzīvi prom no tūrisma takām. Mūsu pēdējā dienā Bali viņš piedāvājas aizvest mūs līdz savām mājām. Mēs priecīgi mājam ar galvu. Garām kafijas un kakao birzīm dodamies maza ciematiņa virzienā. Ir dienas vidus.

Plašajā pagalmā mūs sagaida veca baliešu māmiņa ar bezzobainu, sirsnīgu smaidu un kāda gados jauna sieviete. Tiekam aicināti uz kafiju lapenē zem granātābolu koka. Jaunā sieviete veikli izritina klūgu paklājiņu. Mēs sasēžamies uz ceļgaliem vai lotosa pozā, kā nu kuram tīk. Sagrieztu šķēlēs kā šokolādes desu vecā māmiņa no virtuves iznes baliešu gardumu — melno rīsu pudiņu un stipru, smaržīgu kafiju alumīnija ķocīšos. Mūsu ceļabiedrs, nu jau gandrīz draugs, no koka norauj granātābolus. Mēs pārcenšamies, mēģinot tos sadalīt uz pusēm. Sārtās sēklas kā mazi rubīna gabaliņi izbirst pa visu lapeni.

Nijomans un viņa ģimenes sievietes smaida. Viegls vējiņš čabina lapas. Dzied cikādes. Mēs klusējot raugāmies cits uz citu. Viņi mums, svešajiem, atvēruši sava nama durvis. Savu sirdi. Ir skaidrs, ka mēs nekad, nekad vairs neredzēsimies. Esot otrā pasaules malā, kāds pēkšņi mums kļuvis tuvs vienkārši tāpēc, ka arī ir cilvēks.

"I say you — good bye," šķiroties pie viesnīcas vārtiem, tovakar Nijomans mums klusi saka. Viņš pastiepj savu kakao krāsas roku. Nākamajā rītā mēs sēžamies lidmašīnā. Vīraka, mitruma un moskītu dūmekļa smarža izkāpj Latvijā kopā ar mums. Tā atnāk līdzi uz Torņakalnu, mūsu mājām. Iesēžas vannas istabā, virtuvē, skapī. Kad izplēnēs, mēs to sev izdomāsim.

Varbūt Nijomanam ir epasts? Mēs varētu aizsūtīt kādu bildi un pateikt vēlreiz paldies, vīrs kādu vakaru iesakās. Taču jau nākamajā mirklī mēs attopamies, ka tas nav iespējams.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Zirnis joko - 27.12.2024

Pirms dod iespēju mājsaimniecei vadīt valsti, ieteicams tomēr pārliecināties, vai viņa ir laba mājsaimniece.

Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko