Dienā, kad pārvācos, uzzināju patiesos iemeslus, kāpēc Adra tik ļoti centās mani no vecā dārziņa izēst. Skaidrs, ka taisnība bija manā pusē, taču, ja vispār gribēju palikt dārzā, bija jāklausa viņu noteikumi un jāiekļaujas komūnā.
Pateicībā, ka tomēr izlēmu pārvākties, Adras runas veids bija kļuvis cukursalds. Viņa atvainojās Jānim, ka toreiz bijusi tik nikna, taču viņai esot bijusi uz mums cemme. Viņa atzina, ka būtu varējusi Ritai pateikt, lai iet, kur acis rāda, jo bija nokavējusi maksāšanas laiku, taču punktu pielicis tas, ka mans viesis nolauzis pujenes, kas no sveša dārza liecās uz kopīgā celiņa.
Kādu dienu, kad devos uz dārzu, satiku Šurku, kuru Adra teicās atlaidusi par to, ka viņa man izīrējusi dārzu par kura statusu pati nav bijusi pārliecināta. Šurka man pastāstīja, ka sarakstu ar brīvajiem mazdārziņiem man iedevusi Adra, jo viņa veicot visus darījumus. Tagad Šurka mani laipni sveicina, Adra tāpat un Dzintra ikreiz sagaida ar lūgsnā saliktām rokām: «Nu, meitiņ, kā augs stādiņi?! Šis dārzs taču labāks, vai ne?» Tā ir. Te ir skābenes, zemenes, ķirši, avenes - dārzs ir sārti sarkans.
Par godu jaunajam dārzam notika pirmā ballīte. Draudzene Līga, iedzimta rīdziniece, ļoti gribēja viesoties un katru dienu mani mudināja ballēties. Tā kā gribēju iesēt burkānus un matiolas - pašas smaržīgākās puķes pasaulē -, piekritu. Sākotnēji Līga gribēja nakšņot teltī, taču es negribēju satraukt apsargātāju Roņu, ar kuru principā ir grūti kontaktēties, jo viņa bļauj, tāpēc nolēmu projektu atlikt. Kad iedzīvošos, tad. Tikko viens skandāls aiz muguras.
Sarunāju, ka varam palikt līdz 21:00. Ēst un dzert, ravēt un laistīt vajadzēja paspēt divu stundu laikā. Pirms 21:00 parādījās Šurka ar suņiem un atļāva palikt vēl pusstundu.
Ballīte bija uz goda. Mamma daba pierādīja, ka ir varena. Kad visi sēdējām zem ābeles un runājām, Zanes glāzē pēkšņi iekrita ābols un izšķaidīja vīnu uz visām pusēm. Ņūtona cienīgi. Aija un Jānis, kuri arī bija viesos, teica, ka vēlas izīrēt blakus dārzu, lai būtu Rīgā, kur pasvinēt un atpūsties.
Man patīk, ka man ir dārzs, ka kartupeļi un dālija aug, ka draugi var pasēdēt. Ja kāds domā, ka mans mērķis ir izaudzēt skaistus cukīni, tad maldās. Piekrītu kādam bloga komentētājam - tas ir mans eksperiments ar vietu un laiku. Ja cukini izaugs, es priecāšos, ja ne - man pietiks ar piedzīvojumiem, kas te bijuši un satiktajiem cilvēkiem.
Tagad dodos atvaļinājumā. Par dārzu rūpēsies draugs Jānis un māsa Kristīne, taču pēc tam gan blogā, gan Mājoklī būs lasāmi stāsti par cilvēkiem, kuriem Torņakalnā ir mazdārziņš, un iemesliem, kāpēc viņi tos izīrējuši. Un tie nebūt nav saistīti tikai ar dārzeņu audzēšanu. Esmu iecerējusi dārziņā novietot bišu stropu, doties ekspedīcijā uz ģipša figūru veikalu un tad, kad dārziņus stums nosts, lai celtu Rīgas Domes administratīvo centru, varbūt pat arī pieķēdēties pie kādas ābeles protestā.
Sveicieni visiem, kuri man juta līdzi un uzmundrināja. Lai Jums daudz satraucošu sirdspukstu un silda saule!