Šo rakstījusi sieviete pēc tam, kad uzzinājusi, ka viņai ir neārstējams vēzis.
1. Es ietu gultā, kad būtu slima. Nevis satrauktos, ka Zeme var aizgriezties pa nepareizu asi, ja es kaut dienu izkritīšu no ritma.
2. Es tomēr aizdedzinātu jocīgo rozā sveci, ko kāds man reiz uzdāvināja, pirms tā sadrūp veco mantu plauktā. Iedzertu vīnu un mierīgi pasēdētu. Nevis nolemtu, ka tā ir banāla un man, tādai modernai un mērķtiecīgai, nepiestāv.
3. Es vairāk klausītos un mazāk runātu.
4. Es tomēr ielūgtu draugus pusdienās. Nekautrētos, ka paklājs vienos traipos, bet viesu dīvāns izbalējis.
5. Es klausītos sava tēva un vectēva stāstus, kad viņi klejo jaunības atmiņās.
6. Vakaros es grauztu riekstiņus savā tikko izremontētajā dzīvojamajā istabā, nesatraucoties, ka kaut kas tiek nosmērēts un piedrazots. Un ļautu to pašu darīt bērniem.
7. Vairumu pienākumu es dalītu ar vīru.
8. Es vairs nepieprasītu, lai mašīnas logi skaistā vasaras dienā ir aiztaisīti, jo es tikko esmu iznākusi no frizētavas.
9. Raudātu un smietos mazāk - skatoties televizoru. Raudātu un smietos vairāk - skatoties dzīvē.
10. Es nekad vairs nepirktu lietas tikai tādēļ, ka tās ir praktiskas, tām ir atlaide vai tām ir garantija uz visu atlikušo dzīvi.