Un jauns gads esot īsti piemērots, lai sapucētos. Kas slikts vecajai identitātei? Nepieciešamas pārmaiņas, izaugsme, kaut kas, kas sapurina, jo gribot sev patikt. "Vai tu sev nepatīc?" jautāju. "Patīku! Bet gribu sākt jaunu, labāku dzīvi. Gribu sevi pārvarēt, sev pierādīt, ka varu, un viss. Tas vajadzīgs pašapziņai." Kas notiks, ja neizdosies? Pēc pieredzes zinu, ka ik gadu izteiktie solījumi ar laiku izplēn kā migla rītausmā. Manuprāt, tas ir līdzīgi kā ar četrdesmit gavēņa dienām pirms Lieldienām. Atliek vienīgi apņemties, bet pēc nedēļas vai divām neiesakņojušies jaunie uzvedības paradumi sāk klibot. Zinu, ka jauna dzīve jāsāk nevis, piemēram, ar pirmdienu vai 1.janvāri, kā agrāk solīju sev, bet ar pašreizējo mirkli, kad šī jaunā doma vai ideja mainīties spēj radikāli ietekmēt ne tikai, piemēram, psiholoģisko un fizisko veselību, bet arī radīt gandarījumu un prieku. Pats galvenais, tā vairojas cieņa pret sevi.
Jau bērnībā stādīju sarakstus, ko no dzīves vēlos un kādu sevi vēlos redzēt. Gluži kā kareivis izpildīju sev uzliktās pavēles. Režīms par katru cenu. Pēc katras pieļautās kļūdas es sevi sodīju ar vēl citām apņemšanām. Vai tas mani mainīja? Daļēji. Ir dažas apņemšanās, kuras ir tik dziļi iesakņojušās dzīves ritmā, ka izpildu tās vēl joprojām, bet tas vairs nav režīms, tā jau ir dzīves sastāvdaļa. Bet bija brīži, kad sabruku, jo bija par daudz. Dusmas un naids par gļēvumu, iekšējs konflikts. Ja tā, tad patiesībā no dzīves nav nekāda prieka. Tie bija cietuma gadi, tā es tos saucu. Cietuma gadi gan iemācīja, ka sev varu uzticēties, jo, ja kaut ko izlaidu no saraksta, to izpildīju dubultā, bet cena bija augsta. Pēc katras vilšanās zaudēju cieņu savās acīs. Mana kļūda - pārāk nopietnā attieksme pret dzīvi. Viss taču ir daudz vienkāršāk, jo pats galvenais ir prieks un sevis mīlēšana. Tie ir galvenie vārdi, ko es attiecinātu uz drudžainajām apņemšanām sākt jaunu dzīvi, it sevišķi janvārī. Vai es šogad esmu kaut ko apņēmusies? Nē! Bet īstajā brīdī es sapratīšu, kas man jādara. Dzīve sniedz vairāk prieka, ja to bauda, nevis izmanto, lai pierādītu sevi.