Kad Sidnejā satiekam latviešu puisi Mārtiņu, kurš pa Jaunzēlandi ceļojis divus mēnešus, uzdodam jautājumus, uz kuriem atbildes mēģina rast daudzi, saprotot, ka ar atvaļinājumu vien nepietiks, lai apskatītu visu, ko Jaunzēlande piedāvā. Kura sala daudzveidīgāka? Kura skaistāka? Kur ceļošanai piemērotāks laiks? Mārtiņš atbild to pašu, ko ceļojumu aprakstu autori. Abas salas ir bagātas ar apskates objektiem. Nosaukt vienu - pārāko - nav iespējams.
Ziemeļsalu ceļošanai izvēlamies tāpēc, ka biļešu rezervēšanas brīdī lētākais piedāvājums trim cilvēkiem ir maršrutā Sidneja-Oklenda-Sidneja. Pāris nedēļas studējam Rough Guide ceļvedi, pētām informāciju internetā un atzīmējam interesējošos pieturas punktus. Starp katru punktu jāierēķina aptuveni 23 stundu pārbraucieni, kas atkarībā no ceļa seguma un topogrāfijas var būt gan 200 km pa šoseju, gan knapi 80 kilometri pa grantētu kalnu ceļu, no kura braucot lejā var negaidīti pārsteigt pārplūdusi upe, kā tas vēlāk gadās arī mums.
Naktsmītņu izvēle Jaunzēlandē ir liela - mugursomnieku hosteļi, treileru parki, telšu pilsētiņas, mājiņas, ekomītnes, viesnīcas - katrs var atrast budžeta un komforta prasībām ko atbilstošu. Ģimenei vai vairāku cilvēku grupai aktīvajā sezonā (decembris, janvāris, februāris) nakšņošanas vietu vēlams rezervēt laikus. Šajā laikā ir arī augstākas cenas, taču garantēti ceļošanai patīkami laika apstākļi. Nakšņošanai lielākoties izvēlamies kādu no mājiņām, kas pa vienai vai grupās izkaisītas pa visu Jaunzēlandi. Vairākumā gadījumu tas ir vietējo bizness, attiecīgi jāaizmirst par ieradumiem metropoļu viesnīcās. Lai saimniekiem naktis nav jāpavada nomodā, viesiem tiek ieteikts ierasties laikus. Ja mājiņu īrē ciemata tuvumā, var rēķināties ar vietējā krodziņa vai restorāna virtuvi, taču lielākoties par ēšanu jāgādā pašiem. Mājiņas parasti ir aprīkotas ar virtuvi, traukiem un citiem sadzīves sīkumiem. Kā jau laukos, nekāda smalkā dzīvošana pa telpām Jaunzēlandē nav paredzēta. Mājiņas ir vienkāršas, cita spodrāka, cita ne tik ļoti. Liela daļa no tām ir ar ekoloģisku ievirzi - būvētas no otrreiz izmantojamiem materiāliem, tūristi tiek aicināti sakopt virtuvi, taupīt ūdeni un elektrību, kā arī šķirot atkritumus.
VIENS AUTO NEDĒĻĀ
Ceļojumu sākam no Oklendas, ar īrētu auto dodoties ziemeļu virzienā. Pirmās naktsmājas esam rezervējuši Paihijā un ilgās pēc zila ūdens nākamo rītu sākam ar vietējā tūrisma uzņēmuma Kings Tours organizētu sešu stundu izbraucienu pa Klusā okeāna piekrasti, aplūkojot Bay of Islands. Programma sola delfīnu vērošanu, izkāpšanu uz kādas no salām pusdienu piknikā un braucienu caur slaveno Hole in the Rock (caurumu klintī).
Rīts ir saulains, un rādās, ka būs karsts. Sāpīgi apdegt Jaunzēlandes saulē var dažās minūtēs, tāpēc mugursomā jātur gan ūdens pudele, gan saules aizsargkrēms. Kādu brīdi braucam, laiski iekārtojušies uz kuģīša klāja. Kapteinis pilda arī gida pienākumus un stāsta par dabas ainavu, kas paveras apkārt. Viņš sola, ka delfīnus noteikti redzēsim, turklāt ne vienu vien.
Tas, ko ieraugām, kad saņemam aicinājumu sagatavot fotoaparātus, nav nedz pirmajā brīdī noticams, nedz aprakstāms. Viens, otrs un tad jau trešais delfīns lec un spēlējas zilajā ūdenī kā dokumentālajā filmā par dabu. Tad cits pēkšņi iznirst un rotaļājas gar kuģa priekšgalu. Tūres dalībniekus pārņem optimisma vilnis, bērni spiedz, pārējie fotografē. Dažu minūšu laikā ap kuģīti izveidojas teju delfīnu festivāls. Nu jau to skaits sniedzas desmitos, kopā ar mazuļiem tie peld grupās, ik pa laikam veicot slaidu izlēcienu. Kamēr mēģini nospiest fotoaparāta pogu, lai kādu daļu no tā aizvestu mājās, sudrabainie okeāna iemītnieki jau paslīdējuši zem ūdens. Pagājusi knapi stunda, bet ekskursija šķiet pilnībā izdevusies.
Turpinām braucienu gar salām, vērojam putnus, izslīdam cauri Hole in the Rock, apskatām meteorītus un gliemeņu vietas. Lai arī Bay of Islands ir iecienīta tūrisma vieta, pa ceļam sastopam vien pāris zvejnieku laivas un peldošu viesnīciņu. Okeānā esam iebraukuši tik tālu, ka redzama nav arī neviena apdzīvota vieta. Kapteinis aicina izvēlēties pleznas un zemūdens maskas un uz pusotru stundu ar glābšanas laivu mūs nogādā uz neapdzīvotu salu ar labām snorkelēšanas vietām un tik gleznainu vidi, kurā tikai aklais, tiesājot savu piknika sainīti, var nedomāt par paradīzi. Ir pagājušas četras stundas un, spriežot pēc kartes, gandrīz visu esam apskatījuši. Taču kapteinim padomā ir pārsteigums, par kuru programmā nekas nav minēts. Ūdenī tiek iesviests tīkls, kurā vispirms salec bērni, pēc tam arī citi, lai dotos bērnišķīgā, taču pagalam jautrā izbraucienā kopā ar zivīm. Tajā vakarā aizmiegam kā nosisti.
Arī otrajā ceļojuma dienā īrēto mašīnu atstājam mājiņas pagalmā un uzticamies Kings Tours, kas rīko septiņu stundu garu izbraukumu uz Jaunzēlandes tālāko ziemeļu punktu Reinga ragu. Pa ceļam piestājam pie tūkstošgadu veciem kaurikokiem un augļu dārzos, kur iegādājamies melones un saldas plūmes. Tāpat kā kuģa kapteinis, arī autobusa šoferis vienlaikus ir gids un nepaguris stāsta par Jaunzēlandes dabu, cilvēkiem un politiku. Galvenais mūsu trijotnes interešu objekts tomēr nav Reinga rags ar satriecošu skatu uz vietu, kur satiekas Tasmānijas jūra un Klusais okeāns, bet gan 90 jūdžu pludmale - pamatīgs zeltainu smilšu stiepiens, kas vienlaikus ir arī valsts nozīmes šoseja. Braukšana notiek pa smiltīm aptuveni tajā daļā, kur smiltis ir vēl nedaudz mitras. Ar savu īrēto auto pludmales braucienā doties nedrīkstam, šis ierobežojums attiecas arī uz citu neatkarīgo mašīnām. Arī apdrošināšana šajā zonā nedarbojas, tāpēc pludmales šoseja ir visai mierīga. Šoferis stāsta, ka, lai brauktu pa viltīgajām smiltīm, ir vajadzīgas īpašas zināšanas. Par to vēlāk pārliecināmies paši, ieraugot līdz pusei smiltīs ieslīkušu vāģi. Jūra nedēļā apēdot vismaz vienu auto, bet nelaimīgajiem pasažieriem tiekot ieteikts nevis meklēt palīdzību, bet apsēsties kāpās un skatīties, kā dažu stundu laikā iemīļotais auto izgaist no zemes virsas.
Vai tiešām nav iespējams izsaukt motorizētu palīdzību, ja gadās nelaime? Nē, jo telefoniem šeit neesot zonas un tuvākā palīdzība pāris stundu brauciena attālumā. Tā ir mūsu šofera versija, un mēs viņam ticam. No 90 jūdžu pludmales stāvajām kāpām nobraucam arī ar bodibordiem - izrādās, ūdens sporta inventāru var izmantot arī šādi. Garajā braucienā prātojam, vai šīs izdarības nekaitē dabai. Nospriežam, ka gan jau jaunzēlandieši zina, ko dara: labāk prasmīgi organizēts tūrisms, nekā privāto auto haoss un neskaitāmi nelaimes gadījumi.
SĒRFOTĀJU PARADĪZE
Divās dienās esam redzējuši daudz, arī pāris kilometru garu teritoriju, kur pagājušajā gadā plosījies ugunsgrēks. Pēc garā brauciena autobusā pārsēžamies mašīnā un nobraucam vēl 200 km atpakaļ Oklendas virzienā. Kad ierodamies Pihā - mākslinieku ciematā netālu no Oklendas - ir jau tumšs. Rīts mūs sveic ar pamatīgu lietu. Ir skaidrs, ka ārā doties nav jēgas, taču arī braukšana būtu apgrūtināta. Nedaudz pakavējamies mājiņā, līdz lietus mazinās. Saimniece mūs iedrošina doties pastaigā pa tropu mežu, jo blīvā lapotne labi pasargājot no lietus. Pēc karstajām dienām pludmalēs meklējot džemperus un lietus jakas, atceramies citu ceļotāju stāstīto, ka Jaunzēlandē laiks mainās nepārtraukti un vienā dienā var spīdēt karsta saule, brangi līt un vēl piesalt. Izejam taku līdz Kitekite ūdenskritumam, un pastaigājamies pa melno smilšu pludmali. Ūdenī kūļājas sērfošanas skolas audzēkņi.
Nākamais pieturas punkts ir sērfotāju ciemats Raglana, taču pa ceļam uz to iebraucam Vaitomomo alās. Alas ir iespējams apskatīt tikai grupās ar gidu, šāda kārtība ir daudzos tūrisma objektos, arī brīvā dabā, tāpēc pie ceļošanas izmaksām jāpieskata ieejas biļetes dabas parkos un citur. Tiekam novesti spocīgā pazemē, kur gide izstāsta par stalaktītu veidošanos un to, ka drīzumā redzēsim arī alās dzīvojošos spīdošos kāpurus. Vēlāk sasēžamies laivā, kas pa pazemes upi pilnīgā tumsā mūs ved dziļāk, līdz skatienam paveras melna debess ar spožām zvaigznēm, kur alu sienas ir debesis, bet spīdošās dabas radībiņas - zvaigznes.
Sērfotāju ciemats Raglana mūs sagaida spoži saulains, kartē sameklējam nomaļo ekokempingu Solscape, kurā esam rezervējuši Efeju kotedžu - čīkstošu efejām noaugušu namiņu ar skatu uz jūru. Lai arī jūra ar roku sasniedzama, līdz ūdenim pusstundu garš kāpiens uz leju no kalna. Raglana ar brīvdabas mūzikas festivāliem un pasaules labāko uz kreiso pusi plīstošo vilni ir iecienīta jauniešu atpūtas vieta, taču tur nemana skaļu uzdzīvi. Līdzīgi kā citur, ekokempinga īpašnieki ir jauna sērfotāju ģimene, kas paši iekārtojuši mājiņas, paši tās uzkopj, izīrē sērfošanas inventāru, piedāvā stundas iesācējiem, šķiro atkritumus un gatavo veģetāru ēdienu. Raglanā gribas uzkavēties ilgāk, taču mūs gaida rezervētas naktsmītnes kalnu, apklusušu vulkānu un ģeotermālo ieleju rajonā.
DZĪVĀ ZEME
Taupo ir lielāka pilsētiņa pie ezera, kur pirmo reizi ir iespēja vakariņot restorānā. Pasūtām vietējās austeres, zivi, steiku un Jaunzēlandes vīnu. Ēdiens ir svaigs, īsts un vienkāršs. Pirms tam esam izstaigājuši divu stundu garu taku gar Vaikato upi pie Huka ūdenskrituma. Ja Bay of Islands atgādina Grieķiju, Piha un Raglana sērfotāju pludmales Austrālijā, tad Taupo ir Latvija. Taka gar Vaikato upi ir tik laucinieciska un daba tik zaļa, ka ik pa brīdim jūtamies kā mājās. Par realitāti atgādina cilvēki, kas līdz kaklam šur tur iegremdējušies Vaikato termālo avotu ūdeņos. Taupo tuvumā atrodas arī Ziemeļsalas nozīmīgākais kalnu un vulkānu rajons - kalnu kāpēju ceļamērķis vasarā un slēpotāju un snovbordistu atpūtas vieta ziemā.
Brīdi padrebinoties melnā vulkāna aukstumā, dodamies uz Napjē - pilsētiņu Klusā okeāna krastā, kas pēc postošas zemestrīces pagājušā gadsimta 30.gados augšāmcēlās kā art deco stila pērle. Lai arī pilsētai pietrūkst ASV vai Eiropas art deco mēroga, pārsteigums, dekadentiskā stila izpausmes redzot uz katra ielas stūra, ir tiešām liels. Pat viesnīca, lai arī ož pēc pelējuma un nemazgātiem pārklājiem, lepojas gan ar oriģinālu izlietni, gan citām Eiropā sen pazudušām detaļām - durvju rokturiem, iebūvētiem skapjiem u.c. Otrā rītā enerģiska pensionāre, kas kā brīvprātīgā vietējā art deco biedrībā strādā par gidi, izvadā pa Napjē centru, kur pat laukumu iesegums un ielu nosaukumi asfaltā iestrādāti art deco stilā. Mazāk spoža, taču tāpat art deco stilā, ir arī Heistingsa - ciemats, caur kuru jābrauc, ja grib sastapt lielāko jūras kraukļu koloniju Kidnapera ragā.
Tik daudz jau redzēts, tomēr priekšā vēl termālais un maoru kultūras centrs Rotorua ar attīstītu tūrisma biznesu un kūrmājām ar minerālūdens baseiniem, dubļu vannām un masāžām. Pēc Taupo ezera brīvās dabas termālajām vannām plaši izreklamētais polinēziešu spa komplekss Rotorua šķiet sintētisks, taču tā ir laba alternatīva vēsākam laikam. Šeit arī nopērkami suvenīri mājās vešanai. Maoru amatniecības darinājumi, mālu maskas, skrubji un dabiskās ziepes no vietējām izejvielām ir labākais suvenīrs no Jaunzēlandes. Protams, arī Jaunzēlandes aitu vilnas darinājumi.
Jaunzēlandes lielākais verdošo dubļu ezers meklējams aptuveni 30 km attāluma no Rotorua Vaiotapu termālajā brīnumzemē, kur daudzie baseini ar dažādas krāsas un konsistences šķidrumiem un pat geizeriem liek justies kā ķīmijas laboratorijā. Arī nosaukumi šiem dabas brīnumiem ir iespaidīgi - Valna tintes pudelīte, Šampanieša vanna, Mākslinieka palete. Neaizmirstams ir arī pūstošo olu aromāts, kas virmo gaisā. Sērs šeit iezīmējis ne tikai gaisu, bet arī augus, kas šķiet kā ar dzeltenu krāsu nopūsti. Jaunzēlande mums atgādina, ka Zeme patiešām ir dzīva.
Atpūtu pirms došanās uz Oklendu skaistajā Koromandelas pussalā izjauc pamatīgs lietus, vētra un plūdi, tāpēc ir atcelts prāmis uz mūsu nakšņošanas vietu. Sameklējam citu viesnīcu, pagatavojam vakariņas un dodamies pie miera. Līņā arī otrā dienā, tāpēc nolemjam braukt uz Oklendu. Pēc desmit dienu ceļojuma pie dabas krūts ar vienkāršu virtuvi un retu ieskatīšanos spogulī ir patīkami iegrimt komfortablās viesnīcas vannas putās. Vēlāk ēdam nūdeles un miso zupu Oklendas japāņu ēstuvē kopā ar puisi, kas nepaceļ acis no komiksu grāmatas, un kinoteātrī noskatāmies filmu. Laiku līdz lidmašīnai otrā rītā pavadām Oklendas Mākslas muzeja kafejnīcā. Jaunzēlande ir skaistākie lauki pēc Latvijas. Atkal spīd saule, un ir laiks doties mājup.