Līdz Mongolijai var nokļūt divos veidos: pa gaisu un pa zemi. Pieredzes nolūkā izvēlamies otro, kas nozīmē četras dienas vilcienā. Rīga—Maskava un Maskava—Novosibirska. Šis brauciens ir kā pierādījums, ka bezdarbība cilvēku noved pie degradācijas. Sākumā sēžam rātni savās vietās, sarunājamies, lasām grāmatas, klausāmies mūziku. Nepaiet ne diena, kad katrā pieturā skrienam pēc alus, ik pa brīdim pārejam uz stiprākiem dzērieniem. Mums jānorūdās — galu galā braucam uz valsti, kur katrs iedzīvotājs gadā patērē 26 litrus alkohola, no kuriem tikai 0,9 litri ir alus.
Jāsaka gan uzreiz — visa ceļojuma laikā mēs sastapām tikai vienu piedzērušos mongoli — darbinieci ļoti noplukušā padomju laika viesnīcā pilsētiņā ar nosaukumu Hovda. Bet šī sieviete tad nu gan, šķiet, statistiku veidoja par kādiem desmit mongoļiem uzreiz.
Brauciens ar vilcienu vēl nav pusē, kad mēs, abi nesmēķētāji, jau stāvam tamburā, kurā palikušas tikai smirdīgas atmiņas par jēdzienu "svaigs gaiss", un velkam plaušās Troiku, otras lētākās krievu cigaretes pēc Belomorkanal, kuras nopērkamas stacijas kioskos. Vilciena vagons ar katru dienu kļūst arvien smacīgāks. Atliek vien šausmināties par smirdoņu, pārējo pasažieru galvas augstumā izkārtajām sasvīdušajām kājām un neesošo kondicionētāju vai visus uzskatīt par draugiem, sākt smirdēt pašam un izbaudīt šīs četras dienas, kas nemaz nav tik maza mūža daļa. Un brauciena beigās no tantes nopirkt suņa vilnas zeķes un justies bezgala apmierinātam.
Aiz Novosibirskas vilciena līnija Mongolijas virzienā stiepjas tikai mazu gabaliņu. Tālāk jāmeklē citi transporta veidi. Protams, visvieglāk to darīt uz šosejas, bet mēs no tās novirzāmies, lai apskatītu 77,7 km garo Teļecas ezeru, kas padomju laikā bija ļoti populāra atpūtas vieta. Ezera iespaidoti, mēs nolemjam nobraukt pa to visā garumā. Lai gan ceļā sastaptie vietējie brīnās par mūsu pārdrošo plānu un saka, ka no ezera otra gala nokļūt atpakaļ civilizācijā pa sauszemi tikpat kā nav iespējams, nolemjam darīt tieši tā — šķērsot Altaja kalnus. Mūs neaptur ne stāsti par to, cik tur bīstami, ne versija, ka tur vispār ceļa nav, pat ne draudi par visbīstamāko kalnu pāreju pasaulē. Mēs ne mirkli to nenožēlojām.
Laika apstākļi sešu stundu kuģojumam no viena ezera gala uz otru nebija tie labākie — stiprs vējš un lietus. Stāvot zem nojumītes uz kuģīša klāja, ik pa brīdim saņem mugurā aukstu ūdeni, kas sakrājies uz jumta. Tomēr skati, kas paveras ezera krastos, liek aizmirst no aukstuma sastingušās rokas.
Nokļūstot ezera otrā galā, atklājam, ka tik ātri tālāk netiksim. Tur ir krievu tūrisma bāze, bet aiz divām platām upēm, kuras ietek Teļecas ezerā, ir altajiešu bāze. Attiecības starp šīm bāzēm nav īpaši draudzīgas — krievu bāzes Al-Tin-Tu apmeklētāji īsti nesaprot, ko mēs altajiešu bāzē esam pazaudējuši. Viņi izmanto izdevību ne īpaši slavējoši izteikties gan par pašiem altajiešiem, gan viņu bāzes apmeklētājiem — tie esot psihopāti, kas grib pa kalniem ar džipiem ārdīties. Bet, lai tiktu tālāk, mums jānokļūst tieši pie otrajiem.
Vairākas stundas stāvam lietū pie laivām un visiem, kas kaut kur dodas, jautājam, vai viņu mērķis nav altajiešu bāze. Nē, uz turieni neviens nebrauc. Pēc kāda laika saprotam, ka šeit vispār kāds kaut kur brauc, tikai krievu bāzes direktora sūtīts. Spītējot nogurumam un sajūtai, ka esam atkūlušies pāris simtus kilometru no ceļa, kurš ved Mongolijas virzienā, un tur bezcerīgi iestrēguši, eju iepazīties ar krievu bāzes direktoru. Noskaidroju viņa vārdu — Vitālijs Petrovičs.
Paiet labs laiciņš, pirms viņu atrodu. Vīrs ap gadiem 50. Stādos
priekšā. Saku, ka esam no Latvijas, tā un tā — mums jātiek pāri
divām upēm. Direktors atbild, ka esot dzimis Rīgā. Es iekšēji
gavilēju — tad jau palīdzēs tautiešiem. Bet seko jautājums: "Kāpēc
jūs, latvieši, tik ļoti ienīstat krievus?" Tikai ne to! Vai tiešām
mums tagad būs jāmaksā par man tik svešo tautu naidu? Nē, tomēr nē.
Direktors paziņo, ka pēc pāris stundām būs kuteris, kas braukšot uz
to krastu, aicina sēdēt zem jumta un dzert tēju. Esam pārsaluši un
sajūsmā par piedāvājumu. Pēc divām stundām direktors mūs iesēdina
kuterī un nokliedzas nopakaļ: "Sakiet altajiešu priekšniekam, ka
Vitālijs Petrovičs jūs sūta. Viņš jums palīdzēs. Un pasakiet
latviešiem, lai neienīst krievus!"
Altajietis Rūdolfs
Ejot gar upes krastu uz altajiešu bāzi, apstādinām džipu un jautājam, vai tas gadījumā nebrauc uz Aktašu. Tā ir pilsētiņa aiz vārda tiešā nozīmē trejdeviņiem kalniem, apmēram 200 km attālumā. Džipisti nosmejas un atbild, ka nē, braucot tāpat mašīnu lauzt. Te nu viņi ir — solītie psihopāti.
Esam iemācījušies, ka jārunā ar direktoru. Sameklējam priekšnieku. Viņš, griežot jēlas zivis, solās mūs rīt aizvest pusceļu līdz mūsu ceļojuma mērķim un par to prasa 2000 rubļu. Aptuveni 40 latu. Citas izvēles mums nav, jo viņš nezina nevienu, kas brauktu ātrāk vai tālāk. Piekrītam un dodamies gar upi meklēt piemērotu vietu teltij. Pie mums pienāk tumšs, draudīga izskata vīrs pagariem, melniem matiem, līdzīgs dziedātājam Cojam. Interesējas, vai mēs dodamies prom vai esam tikko ieradušies. Mēs skaidrojam, ka esam tikko ieradušies, bet gribam prom. Vīrs atbild, ka tūdaļ dosies uz Ongudaju. Lai tur nokļūtu, jābrauc caur Aktašu. Cik mēs esam gatavi maksāt par aizvešanu? Sakām, ka 2000 rubļu. Viņš atbild: "Nē, tik daudz man nevajag. Pietiks ar tūkstoti. Tik, cik benzīnam vajag."
Iepazīstieties — viņa vārds ir Rūdolfs, jaunībā fanojis par Coju un apbraukājis ar moci visu Krieviju, pēc tam dienējis specnazā, karojis Afganistānā un Kaukāzā. Tā kā neorientējos krievu armijas lietās, pajautāju, ar ko specnaz atšķiras no pārējās armijas. Rūdolfs atbild: "Nas učiļi ubivaķ ļuģei."* Vairāk jautājumu nav.
Šodien Rūdolfs vadā tūristus ar laivām pa Altaja kalnu upēm. Vārds dots par godu vācu ārstam, kurš pēc Otrā pasaules kara dzīvojis Altajā un, pieņemot dzemdības, izglābis kādu grūtnieci un viņas mazuli. Vietējie gribējuši, lai labā ārsta vārds vēl ilgi izskan Altaja kalnos. To visu mēs uzzinām, astoņas stundas pārgalvīgā ātrumā traucoties pa Altaja kalniem. Braucot augšā pa šauro serpentīnu, kur gandrīz katrā pagriezienā stāv krusts un sakaltušas puķes, Rūdolfs saka: "Es braukšu pa pašu maliņu, lai labāks skats un labākas bildes sanāk." Esmu no bailēm sarāvusies mazmazītiņa un fotoaparātu pat rokās neņemu, jo šķiet, ka šāda smaguma kustināšana varētu sasvērt busiņu pietiekami, lai mēs noripotu lejā.
Pa trakiem neceļiem, savu busiņu nemaz nežēlojot, Rūdolfs mūs ved līdz vieniem naktī. Kā pateicību gribam viņam iedot mazu pudelīti Rīgas balzama, bet viņš atsakās: "Ja ņemogu piķ. Kogda ja pju, ja stanavļus zverjem."** Acīmredzot Rūdolfs sevi pazīst labi. Pēc astoņu stundu sarunām arī man liekas, ka viņu pazīstu. Un zinu — vācu ārsta vārds nodots tālāk cienīgam nēsātājam.
Tukšums un beigtie lopi
Vēl pāris džipu un busiņu, un nonākam līdz Mongolijas robežai. Lai gan, braucot cauri Krievijai, ne reizi neesam reģistrējušies un varam uzrādīt tikai vilcienu biļetes, tiekam veiksmīgi cauri ar brīdinājumu — nākamreiz tomēr vajag reģistrēties, citādi būšot naudas sods. Vēl pēc brīža Mongolija jau mūs sagaida atplestām rokām — ar bezgalīgu, akmeņainu, kalnainu tuksnesi, bez kokiem, bez mājām, bez cilvēkiem.
Pirmais pārsteigums, sasniedzot Ulegi pilsētiņu, ir beigtie
mājlopi un to ķermeņa daļas dažādās sadalīšanās stadijās. Tie
mētājas gan pilsētiņā, gan ārpus tās. Kā vēlāk sapratu, tā nav
nekāda epidēmija, bet pilnīgi parasta lieta — beigas kazas, aitas,
govis un pat zirgus jūs sastapsiet pilnīgi visās kaut nedaudz
apdzīvotās Mongolijas vietās. Iedzīvotājiem tos nav kur likt, un
plēsēju ir stipri par maz. Tomēr beigtos aunus aiz ragiem
nevajadzētu raustīt un tuvplāna bildes ar beigtā zirdziņa smaidu
nav ieteicams taisīt, jo šajā valstī joprojām ir sastopams buboņu
mēris — slimība, kas viduslaikos iznīcināja trešdaļu Eiropas.
Mongolijā mēris ir dzīvs, jo to pārnēsā murkšķi, kas dzīvo pazemes
alās, un tiem grūti tikt klāt. Tāpēc slimība ik pa laikam uzliesmo
epidēmijas veidā, tad tiek ieviesta karantīna attiecīgajos
Mongolijas reģionos un visas mašīnas, kas iebrauc Ulanbatorā, tiek
apstrādātas ar dezinficējošu līdzekli.
Tūristiem jāt aizliegts!
Nokļūstam pavisam mazā pilsētiņā Delūnā, jo ceļvedī izlasām, ka no tās sākas zirgu taka uz Hovdu. Esam gatavi, ka mežonīgi sāpēs kājas un visām citām likstām, kas var piemeklēt divus parastus cilvēkus, divas dienas pavadot zirga mugurā. Galu galā nejāt ar zirgu valstī, kurā zirgu ir trīspadsmit reižu vairāk nekā cilvēku, būtu grēks.
Ar kartes un improvizācijas teātra palīdzību liekam vietējiem iedzīvotājiem saprast mūsu vēlmes. Izskatās, ka viņi pirmo reizi dzird par iespēju jāt uz Hovdu ar zirgu. Pēc principa — vienīgajam pilsētiņas policistam jāzina viss, izstāstām arī viņam savu plānu. Viņš ir ļoti laipns un mudīgi sameklē divus puišus, kas saka, ka varot mums šo pasākumu noorganizēt. Katram no mums par to būšot jāmaksā 100 tūkstoši tugriku, kas latviešu naudā ir 45 lati. Mums tikai esot jāgaida, kamēr viņi sagatavo zirgus un atrod vīrus, kas dosies mums līdzi.
Esam sajūsmā par šādu piedāvājumu. Gaidot nopērkam četras pudeles ūdens līdzņemšanai un sēžam uz nestrādājošas aplupušas strūklakas malas pretī mājai, kurā atrodas arī policijas iecirknis. Pēc kāda laiciņa pie mums ierodas delegācija — vietējais krievu valodas skolotājs un divi puiši, kas ir ar mieru jāt ar mums uz Hovdu. Skolotājs ļoti oficiālā manierē paziņo, ka cena nu jau ir cita — divi miljoni tugriku! 900 latu! Mēs smejamies un sakām, ka mums tādas naudas nav. Viņi, protams, netic. Krievu valodas skolotājs mēģina mūs pārliecināt, ka cena ir adekvāta, jo galu galā nepieciešami divi pavadoņi, četri zirgi un desmit dienas. Mēs iebilstam, ka divas dienas turp un divas atpakaļ nekādi nesanāk desmit.
Viņiem gribas mūsu naudiņu, mums — jāt ar zirgu, tāpēc prom neviens neiet. Krievu valodas skolotājs ņem palīgā papildspēkus — pasūdzas policistam. Policists vienā mirklī no draudzīga kļūst par bargu un prasa mūsu dokumentus. Ar to viņam nepietiek. Viņš lūdz manam ceļabiedram sekot uz iecirkni. Viņiem seko arī krievu valodas skolotājs. Iecirknī policists pieraksta mana ceļabiedra datus. Notiek nesaprotama saruna starp policistu un skolotāju, pēc kuras skolotājs svarīgi paziņo: "Policija saka, ka tūristiem jāt ar zirgu ir bīstami."
Abi sarunājas vēl brīdi, un seko nākamais paziņojums: "Policija
saka, ja ar jums kaut kas notiks, mēs būsim atbildīgi." Pēdējais
paziņojums ir šāds: "Policija saka, jums aizliegts jāt ar zirgiem."
Tas vēl nav viss — par lielu naudu policists piedāvā aizvest mūs uz
kādu ezeru savā džipā. Mēs sakām policistam lielu atā. Ar saviem
ūdens krājumiem aizstiepjamies līdz tirgus laukumam, kur sarunājam
citu mašīnu, kas par pavisam citu naudu mūs aizvedīs uz citu ezeru.
Cilvēki jurtās
Apmetamies pie Doroo ezera. Tuvumā ir tikai pāris jurtu. Un, cik vien tālu skaties, — akmeņains tuksnesis un kalni. No rītiem mūs modina saules tveice un ap telti ložņājoši aitu un kazu ganāmpulki.
Vietējie nāk mūs apskatīt. Apsēžas pavisam tuvu, kādu piecu metru attālumā, un klusējot vēro mūsu darbošanos — telts celšanu, ēst gatavošanu.
Mongolijā, simboliski runājot, kokus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Precīzāk — tie sastopami galvenokārt tikai pilsētās, tāpēc vietējie par kurināmo izmanto kizjaku — sakaltušus lopu mēslus. Īpaši svarīgi ir savākt kizjaku, lai pietiktu bargajām ziemām. Lai gan drošības pēc esam paņēmuši līdzi gāzes balonus, savas dienas pavadām, klejojot pa tuksnesi un kalniem un vācot lopu mēslus, lai vakarā tiktu pie silta ēdiena. Kizjaks aizdegas lēni — iztērējam visu papīru, kas mums līdzi, un vēl pāri zeķu. Pēc tam tas ātri sadeg un ilgi gruzd. Taču sasildīties un pagatavot vakariņas var. Vietējais puisis, noskatījies, cik mēs nemākulīgi darbojamies ap ugunskuru, piesakās palīdzēt. Izrādās, kizjaks ugunskurā jāmet, laužot mazos gabaliņos.
Mongolijas laukos vietējie iedzīvotāji izraisa tik lielu uzticību, ka pienāk diena, kad esam uzkāpuši kalna virsotnē, no kuras mūsu telts vairs nav saskatāma, un attopamies, ka gan es, gan mans ceļabiedrs teltī esam atstājuši makus, kuros glabājam naudu un pases. Taču par to daudz nebēdājam — pat bērniem nenāk prātā kaut ko piesavināties, lai gan visas mūsu lietas viņiem šķiet ļoti interesantas. Kad devām bērniem papīru un krītiņus, viņi sagūlās turpat zemē, uzzīmēja zīmējumu un atdeva mums kopā ar visiem krītiņiem. Mums ilgi nācās skaidrot, kamēr bērni saprata, ka var krītiņus paturēt.
Vietējo aicināti, ciemojamies jurtās. Iekārtojums visās ir
vienāds — vidū krāsns, gar malām neskaitāmas gultas. Un, protams,
mazs televizoriņš, kuram enerģiju gādā pie jurtas uzstādīta saules
baterija. Mongoļiem patīk skatīties seriālus. Cienastā vietējiem ir
divi dažādi sieri. Ārūls ir ciets kā akmens ar intensīvu,
specifisku garšu, savukārt ārts ir mīksts un jau nedaudz līdzinās
tam, ko mēs saucam par sieru. Vēl tiek piedāvāta pašcepta maize
(mēs tā arī neizdomājām, no kā to gatavo — labības lauku taču tur
nav!), dzērieni — skābs jogurts no kazas piena un tēja ar pienu un
sāli. Šis cienasts atšķiras no tā, ko piedāvā mazās ēstuvītes
pilsētiņās. Tur populārākais ēdiens ir buuz — lieli ar aitas gaļu
pildīti pelmeņi.
Saules aptumsums
Mongolijā 1.augustā pilnais saules aptumsums bija redzams rietumu daļā. Tajā laikā mēs jau esam tikuši līdz Hovdai, kura vairs nav pilnā aptumsuma zonā. Par to daudz nebēdājam — atrodam taksometru un lūdzam, lai ved mūs uz rietumiem. Tas nemaz nav grūti, jo visa Mongolijas virsma ir kā viens liels uz visām pusēm bezgalīgs grantēts ceļš. Brauc, kur gribi. Taksists tā arī dara — aizved mūs 20 kilometrus uz rietumiem no Hovdas.
Saules aptumsums vairāk ir sajūtas, nevis fiziski notikumi. Ja teikšu, ka satumst, tas neizteiks pat niecīgu daļu no tās sajūtas, kas pārņem, kad skaidrā, saulainā dienā saule pamazām dziest. Tad pēkšņi ir brīdis, kad saproti, ka sēdi un skaties saulē vaļējām acīm un neapžilbsti. Jo saulei priekšā milzīgs, melns bumbulis! Tāpēc teikšu tā — par saules aptumsumu nevar pastāstīt. Un arī nevajag. Jo tie, kurus interesē, nākamvasar brauks uz Āziju. Bet tādi kā mūsu taksists — gaidot, kad varēs mūs vest atpakaļ, upē nomazgā mašīnu un liekas uz auss.
Tikai vietējiem un izturīgajiem
Nevajadzētu domāt, ka Mongolijas zemākais iedzīvotāju blīvums pasaulē atspoguļojas arī transporta kustībā. Tāpat kā lielā daļā Āzijas un Āfrikas valstu, arī šeit no vietas nekas neizkustas, līdz nav pārpildīts. UAZ busiņā, kurš mūs ved 1500 kilometru garajā ceļā uz galvaspilsētu Ulanbatoru un kurā ir desmit sēdvietu, tiek sabāzti divdesmit cilvēki. Jābrauc divas diennaktis.
Šķiet, brauciens ilgst vēl tikai stundu, kad man jau nav ne mazākās jausmas, kā to izturēt. Vienā pusē plecā duras logs, otrā blakussēdētāja plecs. Atspiesties pret atzveltni var tikai tad, ja blakussēdētājs to nedara. Bet kāpēc lai viņš to nedarītu? Naktīs auksti, bet saģērbties nevari, jo esi pārāk saspiests, lai pakustētos. Pa dienu nežēlīgs, lipīgs karstums. Putekļu tik daudz, ka uz brauciena beigām sāk asiņot deguna gļotāda. Vienīgā cerība, ka nebūs straujāka pagrieziena, kurā visi, kas sēž tavā rindā, sakritīs virsū un saspiedīs tevi kā blusu. Ik pa brīdim no busiņa kratīšanās vemju vienīgajā atrodamajā maisiņā, kurš izrādās caurs. Īsajās apstāšanās pauzēs nezini, kur likties — svelmainajā tuksneša saulē, no kuras nav kur paslēpties, vai labāk lēnām atdot galus turpat busiņā.
Šoferis ceļu zina no galvas, jo ceļa zīmju nav. Vienīgie orientieri bezgalīgajā tuksnesī ir šad tad redzamie vientulīgie telefona stabi.
Arī vietējiem šis brauciens ir nogurdinošs, taču šķiet pilnīgi
normāls. Un tā arī ir — citādi uz Ulanbatoru tikt nevar. Lidmašīnas
biļetes vietējiem nav pa kabatai. Brauciena laikā viņi pat pamanās
smieties par mums. Tā ir interesanta mongoļu tautas īpatnība — viņi
paskatās uz tevi, kaut ko pasaka savā nesaprotamajā valodā un
turpat, sēžot tev blakus, skaļi smejas. Turklāt saprast no mongoļus
valodas nevar nekā. Ceļojumu aprakstītājs Tims Severins reiz
teicis, ka mongoļu valoda izklausās, it kā divi kaķi klepotu un
spļautu viens uz otru, līdz beidzot viens no viņiem izvemjas.
Precīzāku aprakstu es nevarētu iedomāties.
Lietu vienkāršība
Ulanbatora ir pavisam cita Mongolija. Pārējā Mongolija pārsteidz ar neauglīgo zemi un jaukajiem cilvēkiem, Ulanbatora — ar neskaitāmām jaunceltnēm un kabatzagļiem. Turklāt kabatzagļi vairāk paļaujas uz sava darba kvantitāti, nevis kvalitāti. Latvijas zagļi, ja reiz tikuši pie mobilā telefona vai somiņas, jož prom tādā ātrumā, ka pat ar acīm grūti izsekot. Ulanbatorā zagļi daudz nebēdā, ja neizdodas somiņu izraut no rokām vai mobilā telefona īpašnieks viņu noķer aiz krāgas.
Ulanbatora atgādina Rīgu pirms padsmit gadiem — netīrība, noplukuši padomju laika dzīvojamie rajoni, mazi pussabrukuši kioskiņi un, kur vien skaties, bezgaumīgas reklāmas. Pilsēta strauji attīstās. Sastrēgumu ziņā gan Rīgai vēl ir ko augt.
Zaudētāji ir visi tie daudzie ceļotāji, kas, apmeklējot Mongoliju, redz tikai galvaspilsētu un tūristiem organizētās ekskursijas. Īstā, patiesā Mongolijas garša ir tās nomales ar vientuļajām jurtām un ganāmpulkiem. Lai to ieraudzītu, ir jāiet stopot automašīnas tuksneša vidū, kur to nemaz nav, jāiztur neciešamas sāpes mašīnā notirpušā pēcpusē, jāvāc lopu mēsli un jārunā nezināmā, bet visiem saprotamā valodā. Tomēr tas ir tā vērts. Altajietis Rūdolfs teica: "Visām lietām jābūt tik pilnīgām kā pirksts, kas norāda uz pilnmēnesi." Šeit, jurtu zemē, viss ir tieši tik pilnīgs. Jo, ja nav, tad nevar izdzīvot.
*Mūs mācīja nogalināt cilvēkus — krievu val.
**Es nevaru dzert. Kad iedzeru, pārvēršos par zvēru — krievu val.