Es esmu par veloceliņu. Kad pērn ar draugiem braukāju pa dubļaino taciņu gar Mārupītes krastu līdz Induļa Rankas skulptūrām, biju šokā par to, cik teritorija ir nesakopta. Upītē un purva lāmās peldēja atkritumi. Tad tāda izskatās aizsargājamā biotopu teritorija jeb, kā Diena rakstīja, jutīgā vieta? Jā, Rīgā vajag saglabāt zaļās zonas, taču vajag arī kopt, jo citādi tajās negribas uzturēties. Ja prioritāte ir saglabāt zaļu zaru, kur putniem uzmesties, tad tas tur notiek. Lakstīgala Bieriņos dzied ļoti skaisti.
Kad par melnalkšņu staignāju tā kā paķiķināju, kolēģis Egīls Zirnis, pēc izglītības biologs, pavērsa uz mani caur pieri raidītu skatienu. Sekoja riteņbraucējas un biologa diskusija. Egīls uzskatīja, ka burvīgajā vietā nedrīkst iznīcināt ne šūnu, savukārt es —labākais, kas šajā holesterīna gadsimtā var notikt ar šo slīkšņu ir veloceliņš. Taču ar ko mēs par to maksājam?! Kā likums — katrā zaļajā pleķī kaut kas jāuzceļ. «Rīga ir sačakarēta pilsēta un Mārupīte palikusi pēdējā vieta, kur cilvēki vēl dzīvo nevis nemitīgi attīstās,» teica Egīls. Uz manu norādi, ka laiks iet un pilsēta plešas, Egīls jautāja: bet cik saprātīgi? Piekrītu — nesaprātīgi. Bet, tad reiz ir jāsaprot, kas ir Rīga: ostas pilsēta, tūrisma galamērķis, biznesa centrs vai pārmitru starpkāpu mozaīka? Tāds epitets lasāms Latvijas Dabas fonda mājaslapā, kas ziņo, ka Mārupītes krasts ir Rīgas pilsētas vēsturiskās veģetācijas attīstības liecinieks un Rīga savos pirmssākumos bijusi kāpu un pārmitru starpkāpu ieplaku mozaīka, ūdensteču krastos veidojušies melnalkšņu meži. Uzskatu, ka Rīgā vairs nepienāks tie laiki, kad skaisti dzied lakstīgala Rīgas torņa galiņā, jo par prioritāro tiek uzskatītas sabiedrības, ne dabas intereses. Es esmu par veloceliņiem, jo, ja man vajadzēs tūristu iepazīstināt ar Rīgu, es viņu likšu uz riteņa un vedīšu uz Bieriņiem un likšu klausīties lakstīgalu. Nevis Lido šlāgertreļļus Krasta ielā.
Kad Egīlam ieminējos, ka pie kokiem vajag pielikt zīmītes ar aizsargājamo augu nosaukumiem, tādējādi izveidojot veloceliņu par izzinošo dabas taku, viņš pateica zelta vārdus. «Biotopam nav jāizklaidē cilvēks. Biotopam nav jābūt interesantam. Viņam vienkārši ir jābūt, lai man būtu apziņa, ka viņš ir. Sirdsmieram.» Kad atcirtu, ka pilni rezervāti ir ar tām bagātībām Egīls atmeta ar roku, likdams manīt, ka ar mani nav vērts diskutēt. Kad no Ievas Roves, Latvijas Dabas fonda ekspertes mēģināju uzzināt vai tad tiešām visos 90 ha nav vairs neviena melnalkšņu staignāja un ir tik drūmi, viņa norādīja, ka jūtot — esmu ieņēmusi riteņbraucējas pozīciju. Jā, esmu. Pie tam no viņas uzzināju, ka otrpus Mārupītei vēl nedaudz ir saglabājies melnalkšņa staignājs. Gulēšu šonakt mierīgi. Eksperte piebilda, ka viņa arī esot par veloceliņiem Rīgā, taču uzskata, ka veids kā celiņš plānots, bijis nekorekts. Vajadzējis visiem apsēsties un izrunāties — kā labāk. Ieva, mūsdienās tā ir reta parādība! Tieši tāpēc zaļo Rīgas nostūru ir aizvien mazāk. Un kas zina, ko vēl tur uzbūvēs uz tā veloceliņa rēķina, taču tas jau cits stāsts.
Patlaban Rīgas domes Vides departamentā sākta dienesta pārbaude un vakar veloceliņa šķūrēšanas darbi bija pieklusuši. Skumji — vajag gan to biotopu, gan to celiņu. Abus nevar. Nu gluži kā Cubus reklāmā, kas piedāvā par Ls 6.99 iegādāties bikini. Ar piebildi — cena norādīta par katru daļu atsevišķi. Un Rīgas pilsētai jāizvēlas, kuru daļu iegādāties, jo abas nevar nu nekādi.