Pārāk reāli viņam bija iespaidi par zaļajiem briesmoņiem un šausmīgajiem tīkliem, kas pildījuši istabu (vīramātei nācās nomainīt mīļos stikla šķiedras aizkarus pret kokvilnu, jo vīratēvs bija pārliecināts, ka pie tīklu veidošanās vainojami aizkari). Bet dzeršana vairs neatkārtojās. Ar smēķēšanu bija tikpat vienkārši. Nācās operēt vēnas, un dakteris pateica- vai nu jāpārtrauc smēķēt, vai nekādas operācijas nebūs. Ja nebūs operācijas, visticamāk, kāju nāksies noņemt. Vīratēvs izvēlējās dzīvi ar kāju un bez cigaretēm. Diemžēl vēl tikai pāris gadu. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks. Nomira slimnīcā. Sava dēla rokās. Ar plaušu vēzi.
Juris. Sāku smēķēt 1969.gadā, man bija 18. Kā visi padomju pilsoņi, smēķēju gan Prīmu, gan Belomorkanal. Perestrokas laikā parādījās smalkāki smēķi, aizgāja līdz trim pakām dienā. Kad likās par dārgu, pārgāju uz Baltiju divām pakām dienā, līdz atkal aizvilku līdz trim pakām. Kad, naktīs pamostoties, varēju saklausīt tālumā ērģeles spēlējam, nospraudu datumu, ko vieglāk atcerēties. Tuvākais tāds pēc pāris nedēļām bija 11.novembris. Tā no 1994.gada Lāčplēša dienas neesmu smēķi ne mutē, ne rokā turējis. Ne košļenes, ne konfektes, ne medikamentus netiku lietojis. Arī kafiju ne. Kad smēķēju, vienmēr man auto bardačokā bija trīs smēķu pakas. Ja to nebija, kļuvu nervozs. Pēc 11.novembra tās tur arī palika. Vēlāk, kad kāds prasīja uzpīpot, uzreiz paku atdevu. Tā beidzās mana pīpmaņa karjera. Nekad nav bijusi pat vēlēšanās to atsākt. Plaušas esmu pārbaudījis. Tīras kā mazam bērnam.
Jānis. Smēķēju kopš armijas - gadus 25! Likās, ka tas jau asinīs un atbrīvoties būs neiespējami. Visādi centos - gan košļenes ar pretīgām garšām, gan plāksteri. Mēģināju nepīpēt, kad saaukstējos un vienkārši nespēju ievilkt dūmu, jo klepus plaušas bija nomocījis. Bet, izrādās, elementāri! Izdevās pašam ar sevi sarunāt. Smēķēt pārsvarā gribas, kad esmu darbā. Mājās to nedarīju, ja nu vienīgi, kad svinības un kāda glāze izdzerta. Tā nu sanāca, ka kādu laiku biju bez darba un izmantoju to, lai pārtrauktu smēķēt. Atgriežoties darbā, novācu visu, kas atgādināja par smēķēšanu (pelnutrauku, šķiltavas). Tagad jau tā ir principa lieta. Trīs mēnešus esmu izturējis, būtu muļķīgi atsākt!
***
Turpinām Privātās dzīves diskusiju Kā atmest smēķēšanu
Gaidām vēstules gan no tiem, kas smēķēšanu atmetuši uz visiem laikiem, gan no tiem, kas atmet un atsāk, un atkal atmet.
Dalieties savā personīgajā pieredzē!
Vai pietiek tikai ar gribasspēku?
Vai vajag tabletes, plāksterus, psihoterapeita palīdzību?
Kāpēc atsākāt smēķēt, ja noturējāties vienu divus gadus nesmēķējot?
Ko uzskatāt par riska faktoriem smēķēšanas atsākšanai?