Mani vienmēr intriģējuši cilvēki, kas vairs ne savos astoņpadsmit var sakravāt koferi un sākt dzīvi no jauna pilnīgi citā pasaules malā. Vārda vistiešākajā nozīmē nomainot visu - kontinentu, klimatu, kultūru. Tā pirms brauciena uz Bali nejauši izlasīju par britu interjera dizaineri Diānu fon Kranahu, kura 48 gadu vecumā pateikusi ardievas līdzšinējai dzīvei un pārcēlusies uz Tūkstoš tempļu zemi, turklāt vēl piepildot vienu no saviem mūža sapņiem. Pašos salas ziemeļos, Pemuretānā, nomaļā zvejnieku ciematā, uzbūvējot mazu viesnīciņu: četras villas ceļotājiem, kas meklē klusumu un neskartas dabas sajūtu. Kopš tā laika viņa tur dzīvojot kopā ar vīru balieti un četriem dalmāciešiem. Informācija par šo vietu ceļo no mutes mutē, pa laikam pavīdot dažādos aprakstos. Piemēram, 10 slepenākās pasaules naktsmītnes.
"Kā jūs mani atradāt?" prasa Diāna, kad saku, ka gribu dzirdēt viņas stāstu. Tas esot garš, viņa smejas. Vajadzīga vismaz nedēļa, lai izstāstītu. Mums bija četras dienas.
Tiesa, Diānai taisnība, arī tas, kā viņu atradām, ir pastāstīšanas vērts. Tas bija Singapūrā, ķīniešu kvartālā blakus mūsu viesnīcai cita pie citas bija iekārtojušās nelielas galerijas. Kā jau šādās vietās, pilnas dažnedažādiem stilīgiem niekiem. Tostarp arī mazām bikšu aizmugures kabatas formāta grāmatiņām, kas salokās kā ermoņikas, - Luxe guide. Uzrakstītas stilīgi kodolīgā valodā, tās piedāvāja esenci par dažādiem Āzijas galamērķiem. Vēlāk uzzināju, ka izdevniecība atrodas Honkongā un idejas autors ir situēts britu gejs, kam ceļošana ir hobijs. Ceļveži top ciešā sadarbībā ar vietējiem (Bali veltītajā viena no autorēm bija arī Diāna), tādējādi garantējot uzticamību, savukārt īpatnā valoda, kas, iespējams, dažā var izraisīt smieklus, bet citu - sakaitināt, ir britu geju slengs. Tas gan Luxe Guides nav traucējis iemantot popularitāti arī tradicionāli orientētu pilsoņu vidū.
Tā nu mēs te bijām, kaut šoferim no 50 kilometru tālākā ciema nācās krietni maldīties, līdz sasniedzām Puri Ganeša. No ceļa, kas cauri nomaļiem zvejnieku ciematiem vijas gar Bali jūras krastu, uz Diānas valstību nav nevienas norādes. Tikai vīna lauki, banānu plantācijas un suņi, kas, saules nogurdināti, pa brīžam izmeimuro uz ceļa. Nav arī gandrīz neviena cilvēka, izņemot dažus vietējos retajās ceļmalas bodītēs, un tos, kas patraucas garām motorolleros. Ainava ir ne tikai sulīgi leknāka, nekā tūristu iecienītajos Bali dienvidos, bet sajūta ir, ka gandrīz vai esi nokļuvis uz citas salas. Kāds ceļmalā sastapts puisis norāda uz šauru zemesceļu, kas drīzāk līdzinās palielai takai. "Brauciet tur," viņš saka.
Puri Ganeša sākas aiz simboliskiem vārtiem. Diāna jau mūs gaida. Viņa izskatās akurāt kā aprakstos - blonda, ekstravaganta un nu jau piecu dalmāciešu kompānijā. "Misters Floppy D, lēdija Poppy D, princese Claudia Sweetie, hercogs Duk Pud, misters Parker Nose," viņa iepazīstina. Miermīlīgākie suņi pasaulē, astes luncinot, metas mūs apostīt vai varbūt iegrāmatot.
"Te viss ir ļoti vienkārši," viņa saka, izrādot 400 kvadrātmetru lielo divstāvu māju, kur viss pārdomāts līdz vissīkākajai detaļai un, šķiet, katrai lietai ir stāsts. Divas guļamistabas, terase, dzīvojamā istaba ar filigrānu tējas galdiņu, āra vannas istaba, tīkkoka durvis ar perlamutra apdari un vēl mazs namiņš pie pašas jūras, kur vienkārši ierausties un vērties izplatījumā. "Nujā, tik vienkārši varbūt nemaz arī nav," viņa piebilst, redzot mūsu sejas, kurās spoguļojas kaut kas starp pārsteigumu un apbrīnu. Šai vietai piemīt dīvaina, tūlītēja mājas sajūta, kāda parasti nemēdz būt viesnīcām, kuru servisa likums ir: lai izskatītos, ka pirms jums te neviens nav bijis - ne smaržu, ne sajūtu. Pagalmā no kāda eksotiska koka virpuļojot krīt balti, reibinoši smaržojoši ziedi, tādi paši ir arī traukā uz terases. Diāna mūs atstāj iekārtojamies un pazūd ar visu dalmāciešu svītu. Kāds britu žurnāls viņu bija salīdzinājis ar Bali Koko Šaneli. Tajā mirklī šķiet, ka tas nav tālu no patiesības.
OĀZE NEKURIENES VIDŪ
Pirmoreiz uz Bali Diāna atbraukusi kopā ar ģimeni - vīru, vācu finansistu, un diviem bērniem - 1987.gadā vasaras atvaļinājumā. Kā lielākā daļa tūristu - eksotikas meklējumos. Pirms tam gan domājusi, ka vēlas īpašumu kādā no siltajām zemēm, taču konkrētu plānu neesot bijis. Bali viņu tā apbūrusi, ka, spontānu jūtu vadīta, ņēmusi un nopirkusi zemi, turklāt vietā, ko visi raksturojuši kā neprātīgi bezcerīgu ieguldījumu. Kad vietējais šoferis viņu te pirmoreiz atvedis, lijis kā no spaiņiem. Kaut vispār šajā apvidū līst reti, pat lietus sezonā ne biežāk kā reizi divas nedēļā. Kad viņa jautājusi, kādā ellē viņi atkūlušies, šoferis atbildējis - jūs taču vēlējāties kaut ko, kas ir tālu projām no visa. Melots nebija, tālu tas ir, četru piecu stundu braucienā pāri kalniem no Bali tūrisma Beverlihilsas Nusa Dua.
Diāna pastaigājoties aizgājusi līdz jūrai - melnu vulkānisko smilšu strēlei -, un atceļā noticis kaut kas dīvains: kāds neredzami čukstējis ausī, ka viņai šo vietu vajag. Viss brauciens toreiz esot bijis dīvains. Denpasarā, Bali galvaspilsētā, kāds hindu priesteris izzīlējis, ka viņa izšķirsies, pazaudēs visu, kas viņai pieder Eiropā, un sāks no jauna Bali, apprecēsies ar balieti un te arī nomirs.
Desmit gadus īpašums stāvēja neizmantots. Diāna daudz ceļoja, iekārtoja mājas un dzīvokļus dažādās pasaules malās, kādu laiku pat strādāja par dizaineri kādā Nepālas paklāju ražotāju kompānijā. Līdz kādudien visa līdzšinējā dzīve sajukusi pīšļos.
"Mans vīrs aizgāja ar manu sekretāri. Netipiski, vai ne? Parasti tomēr aiziet ar savējo… Kamēr biju kārtējā darba komandējumā, viņa jau bija paguvusi ievākties manās mājās." Diāna esot atstājusi visu - māju, darbu, paņēmusi tikai nepieciešamāko un ar vienu koferi, 200 vācu markām un dažiem vērtspapīriem ieradusies Bali.
Sapnis par viesnīciņu viņai bijis jau sen, viņa pat diezgan konkrēti zinājusi, kā tai jāizskatās. Nu tas bija kļuvis arī par izdzīvošanas jautājumu. Viņas mērķis bija radīt mazu viesnīcu, kas ideāli iekļautos ainavā, respektētu vietējās tradīcijas un vienlaikus būtu arī darbavieta vietējā ciemata iedzīvotājiem. Viņai izdevās iegūt kredītu, un Diānas vadībā sešu mēnešu laikā trīsdesmit vietējie strādnieki 40 hektāru zemes gabalu pārvērta līdz nepazīšanai.
Puri Ganešu
(
"Jūs pat iedomāties nevarat, kāds bija sākums," viņa smejas. Kad celtniecības darbi beidzot pabeigti un villas iekārtotas, kā viņa vēlējusies, Diāna satraukusies - ja nu neviens nebrauks. Uzmeklējusi vecos kontaktus un izsūtījusi vēstules teju visiem ceļojumu, stila un interjera žurnāliem. Atsaucība bijusi neticama. Pirmajos Ziemassvētkos saņēmusi e-pasta vēstules no vismaz 300 potenciālajiem viesiem. Taču tieši divas dienas pirms Ziemassvētkiem turpat ciematā uzmeklētais pavārs privātā sarunā atzinies, ka mazliet samelojis. Viņš nekad neesot gatavojis un patiesībā protot tikai nomazgāt traukus, taču ļoti gribējis šo darbu... "Es pat olas viņiem mācīju vārīt..." Viņai bijis arī bārmenis, kas kokteiļiem aizmirsis pievienot viskiju, un virtuves strādnieki, kas iedomājušies, ka tostermaizi var gatavot, to vienkārši uzliekot uz tostera.
Savu vīru un vienlaikus labo roku Gusti viņa savulaik pieņēmusi darbā, jo viņš bijis vienīgais, kas tuvējā ciematā mācējis pareizi uzklāt galdu. "Lielākajai daļai še dzīvojošo nav pat pamatskolas izglītības."
Puri Ganeša tulkojumā nozīmē Ziloņa pils un šādi nosaukta par godu indiešu gudrības, laimes un arī ar dažādām pretrunīgām delverībām apveltītajam dievam, kas parasti tiek attēlots ar cilvēka ķermeni un ziloņa galvu. "Ganeša ir sarežģīts dievs," viņa saka. "Savā ziņā viņš simbolizē šo vietu - tā nav pārāk nopietna." Viņa pati Puri Ganešu dēvē par nepiespiestu luksusu. Šeit atbraukušie te jūtas kā mājās. Turklāt viņi arī dzīvo kā mājās, īpaši neredzot cits citu, ja nu vienīgi vakarā restorānā tajos brīžos, kad gribas socializēties. Daudzi te ir bijuši gan no Holivudas, gan mākslinieku un finansistu aprindām. Britu modes dizainers Metjū Viljamsons pēc Puri Ganeša pavadītas nedēļas tā iedvesmojies, ka vesela viņa kolekcija pēcāk bijusi Bali inspirēta. "Daudzi atgriežas," saka Diāna, taču īpaši nevienu vārdā saukt negrib - cilvēki uz šejieni nebraucot, lai tiktu pamanīti.
Puri Ganešā ir likumi, kas netiek pārkāpti. Te neatradīsiet ūdeni plastmasas pudelēs, dzeramais ūdens ir no tuvējā vulkāniskā avota, augļi un dārzeņi no turpat apkārtnē rodamām, Gusti ģimenes aprūpētām organiskām zemnieku saimniecībām. Ēdienkartē nav sarkanās gaļas, tikai vista un zivis, turklāt ēdienkarte katru dienu mainās.
Pulksten četros precīzs kā pulkstenis teritoriju pārstaigā zaļā kombinezonā tērpies vīrs ar kaut ko līdzīgu milzīgai dakšai. Viņš savāc nokritušās lapas. Dārzā aug viss, sākot no vaniļas un beidzot ar kešju riekstiem. Vakarā uz mājas terases tiek sadegtas sveces, klusu šalc jūra un cita pēc citas ieslēdzas zvaigznes. Kaut arī otrpus kalniem bieži ir nomācies, te ir absolūtas oāzes sajūta.
"Durvis pa nakti var droši turēt vaļā, te neviens nenāks," saka Diāna. Vienīgais, kas naktīs regulāri mēdz apciemot, ir gekons. Maza tropu ķirzaka ar tik spēcīgu rīkli, ka mana mazā meita vairākas reizes ir gultā sēdus. "Putniņu nē," viņa saka. Gekona "trrr" un "e-ēēē" patiešām drīzāk atgādina putnu, un, šķiet, nešpetnais radījums teju vai uzjautrinās, ķērcot aiz sienas pie pašas auss.
Reizēs, kad aizeju pie Diānas, vienmēr viņus ar Gusti atrodu vienā pozā - iegrimušus datora ekrānā. Drīz iznākšot Puri Ganešas pavārgrāmata ar piecdesmit receptēm. Kaut viņas klientūru tas it kā tieši neietekmē (Puri Ganeša tomēr nav masu tūrisms), Bali notikušo terora aktu atskaņas bijušas jūtamas arī Puri Ganešā. Pirmos trīs mēnešus pēc sprādziena 2002.gada rudenī neesot bijis neviena viesa. Lai uzturētu īpašumu un komandu, viņa vairākus mēnešus strādājusi Vjetnamā par interjera dizaineri. Arī tagad esot tukšāki un pilnāki periodi. "Terorisms ir mūsdienu realitāte. Atšķirība starp sprādzieniem Londonā un Bali ir vienīgi tajā, ka pirmā ir metropole, bet otra - kūrorta sala. Gluži dabiski, atvaļinājumam cilvēki izvēlas šķietami drošākas vietas."
Cilvēki šeit atskrien uz nedēļu, desmit dienām - atpūsties, relaksēties, bet Diāna sakās sen aizmirsusi, ko šis dvēseles stāvoklis nozīmē. Kāda gan relaksācija viņai vēl būtu nepieciešama? Dzīve te rit savu ritmu, it kā ārpasaules nemaz nebūtu. "Paskatieties, kāds fantastisks skats," viņa pēkšņi iesaucas sarunas vidū. Kaut kur jūras vidū līst, gaiss un ūdens vienā pusē iekrāsojies balti zils. Viņa dažkārt tā varot sēdēt stundām un vērot jūru. Rītos bēgums atsedz pelēku akmens reljefu, pusstundas attālumā ir viens no šī apvidus skaistākajiem koraļļu rifiem. Tiesa, tūristu un vietējo zvejnieku krietni papostīts, tālab pirms pāris gadiem sākta vērienīga tā glābšanas programma. Vakaros un rītos vietējie izbrauc zvejā ar tādām dīvainām laivām, kas mazliet atgādina dirižabļus un klusu, bez skaņas slīd garām cita citai.
Reizēm viņa aizbrauc uz Eiropu apciemot bērnus un biznesa darīšanās. Viens no labiem Diānas draugiem esot Hugo Boss pasākumu menedžeris, un tad nu pa reizei gadoties iekļūt kādā trakulīgā ballītē. Nē, viņai neesot ne mazākās vēlēšanās atgriezties - ne Anglijā, ne Vācijā. "Man vienīgi bail, cik ilgi man vēl būs spēka un kas ar šo vietu notiks pēc tam, kad manis vairs nebūs." Skaidrs, ka bērni te uz dzīvi nepārcelsies - meita ir modes dizainere, strādā Vācijā, dēls studē ekonomiku.
Prasu, vai ir kaut kas, ko viņa šajos gados iemācījusies no vietējiem? Viņa mirkli padomā un atbild: "Iespējams, to, ka līdzjūtība nav tā labākā lieta šajā pasaulē. Un ka fatāla attieksme dzīves un nāves jautājumā ilgtermiņā ir vieglāka. Taču, kaut gan dzīvoju Bali jau vairāk nekā desmit gadu, es joprojām nespēju saprast, kā tas ir - būt nelīdzjūtīgai!"
Diāna ir arī viena no Bali labdarības fonda YJIP biedrēm. Fonds tika nodibināts 2002.gada oktobrī, tūlīt pēc pirmā terora akta. Viens no tā atzariem ir arī Pemuretānā. Vietējā medpunktā strādā tikai divas vecmātes, un viņu aprūpē ir ap 3000 šajā apriņķī dzīvojošās hinduistu un musulmaņu sievietes. Diāna palīdzējusi gan viņas nodrošināt ar moderniem instrumentiem, gan kursiem krūts vēža diagnosticēšanā.
Un vēl - Bali nemaz nav tik daudz cilvēku, kas salu pārzinātu tik labi kā viņa. Ne tikai tūristiem, arī vietējiem esot raksturīgi, ka nekur īpaši tālāk par savu ciemu viņi nedodoties. Viņai esot draugi Semijakā - stilīga restorāna īpašnieki, kuri jau kuro gadu solot, bet tā arī nespējot pārvarēt vulkānu grēdu, kas šķir vienu salas daļu no otras.
TERORISMA UN MOSKĪTU ĒNĀ
Kad dodamies pāri vulkānam - uz Ubudu. Diāna jau visu ir izplānojusi - kur palikt un ko apskatīt. No Puri Ganešas uz Ubudu ved viens no skaistākajiem Bali ceļiem. Pār vulkānu grēdu, gar kalnu ezeriem, krustnagliņu, kafijas, kakao audzētavām un rīsu plantācijām, kur patlaban rit ražas novākšana. Rāpšanās augšup ir lēna, auto ik pa brīdim pagurst un prasa atelpu. Zaļajos laukos uz mietiem uzsprausti vējo dažāda izmēra un krāsu apģērba gabali - putnu atbaidītāji. Ceļmalā ik pa mirklim ir mazi tempļi ar melnbalti rūtainos svārciņos ietērptām dievībām. Vietējie tās uzlūko kā dzīvas būtnes, katrai ir arī lietussardziņš, kas pasargā no lietus un saules. Bet melnbaltās rūtis apģērbā tālab, ka balts simbolizējot dievu, bet melns - velnu, un šajā pasaulē visam jābūt līdzsvarā. Arī ziedojumi tiek likti abiem: tie, kas uz zemes, ir velnam, augstāk - dievam.
Ubuda ir Bali kultūras un arī amatniecības centrs. Sajūta patiešām ir tāda, ka visi šeit dzīvo, lai radītu. Te rodami tādi dizaina veikaliņi, par kuru piedāvājumu var sapņot jebkura Eiropas metropole. Ne velti arī Armāni daudz iedvesmojies un savulaik pat ražojis Indonēzijā. Tiesa, tagad viņš to darot Vjetnamā, jo tur darbaspēks ir vēl lētāks.
Tiem, kas te atbraukuši iepirkties, Ubudā ir brīnišķīga tradīcija - rīta cenas, kas ir spēkā līdz pat pusdienlaikam. Tā teikt, labas dienas sākumam.
Pilsētiņa ir salīdzinoši tukša, jo īsi pirms jaunā gada paklīdušas baumas, ka tiek gatavots kārtējais sprādziens un šoreiz tas varētu būt Ubudā. Par laimi, tās izrādījušās tikai baumas. Taču, līdzīgi kā Semijakā, Nusa Dua un citos tūristu iecienītos rajonos, pie viesnīcas pārbauda gan mašīnu, gan somu. Ku de Ta - salas stilīgākajā restorānā ir pat teju trīspakāpju kontrole, turklāt ar automātu bruņojies vīrs staigā arī gar jūras krastu. Grūti pateikt, kādas sajūtas tas rada apmeklētājos: drošību vai - gluži pretēji - aizdomas, ka īsti droši tomēr nav.
Jebkurš taksometra šoferis būs laimīgs par iespēju jūs kaut kur aizvest, jo salīdzinoši nav jau nemaz tik daudz to, ko vest. Kopš pirmā sprādziena pirms trim gadiem tikai pēdējā gada laikā bijusi sajūta, ka Bali atkopusies un tūristi sākuši atgriezties. Un tad oktobrī atkal. Darba tikpat kā neesot, vietējie, kas no lauksaimniecības naski pārmetušies un tūrismu, tagad pa vienam atgriežoties vecāku un vecvecāku mājās salas ziemeļos. Austrālijā un Amerikā joprojām spēkā ir valdības brīdinājums neapmeklēt Bali, vācieši paši esot piesardzīgi, un gandrīz vienīgie, kas šurp braucot bez bailēm, ir krievi un japāņi. Tiesa, tas novedis otrā galējībā - Džimbaranas pludmalē, kas slavena ar turpat smiltīs iekārtotajiem zivju restorāniem, klientu izslāpušie īpašnieki pat gatavi tradicionālos indonēziešu ritmus nomainīt ar krievu častuškām, lai tikai kāds ienāktu… Kaut netālajā lidostā gaisa putni joprojām sēžas cits pēc cita, saulrieta vērotāji ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi.
Tiesa, tūristu trūkums nenozīmē, ka zemākas būtu kļuvušas cenas, tieši pretēji, nīkuļojošās ekonomikas apstākļos tās noturēt ir vēl pēdējais salmiņš. Dzīves dārdzība skārusi arī vietējos, liekot jūtami pieaugt gan degvielas, gan rīsu cenām. Fuck Terrorists - T kreklus ar šādiem uzrakstiem pārdod Kutā, kuras kādreiz slaveno naktsdzīvi sprādzieni vismaz pagaidām šķiet iedragājuši uz neatgriešanos.
Pasaules plašsaziņas līdzekļi par Bali pašlaik raksta lavierējot. Apgalvot, ka tur ir droši, neņemas neviens. Tiesa, autoavāriju upuru statistika pat iedzīvotāju skaita ziņā līdzīgajā Latvijā (Bali iedzīvotāju ir vairāk - trīs miljoni) ir lielāka nekā upuru skaits pēdējā sprādzienā. Kur nu vēl pasaules metropolēs! Taču paranoja ir, un dažs jau paguvis paironizēt, sak, šis esot īstais laiks, kad uz Bali doties tiem, kurus līdz šim atbaidījis tās tūristu pārpludinātās paradīzes statuss.
Kaut arī uz šīs salas tūrisma patiesībā ir tik daudz, cik katrs vēlas to ieraudzīt. Vērojot, kā kodīgos, baltos dūmos iegrimst Bali Hilton - vecākā viesnīca "tūristu geto" Nusa Dua, jo, raugi, rietumu pilsoņu labsajūtas vārdā reizi nedēļā tur tiek indēti moskīti (un citi tropu mošķi), un klausoties klusajos viļņos Bali ziemeļos, tiešām ir sajūta, ka divu nedēļu laikā pabūts divās pilnīgi atšķirīgās salās… Kaut ziemeļus un dienvidus patiesībā šķir tikai dažās stundās pārvarama vulkānu grēda.