Kādā tādā dienā, kad biju nodevusies Pekinas kārtējai izpētei, sakontaktējos ar latviešiem te, kuri kā vēlāk izrādījās ir draugu draugi. Zināju, ka viņi studē Pekinā, tāpēc tajā vakarā paļāvos tikai uz viņu ķīniešu valodas zināšanām. Mielojoties ar ķīniešu tradicionālajām vakariņām un atceroties visādus atgadījumus, ko Ķīnā katrs jau esam piedzīvojuši, nolēmām, ka visi vēlreiz tiksimies, kad Latvijā vēlēs 11.Saeimu. Sazvanījām Latvijas vēstniecību Ķīnā un sarunājām, ka arī mēs iesim pildīt pilsoņa pienākumu.
Nedēļa paskrēja ļoti ātri un, kad noskaidroju vēstniecības adresi, paņēmu pasi un devos ceļā. Izrēķināju, ka Latvijā tajā brīdī vēlēšanu iecirkņi vēl tikai veras vāļā, kad mums Pekinā jau ir pēcpusdienas saule. Nokļūšana līdz vēstniecībai man prasīja tieši divas stundas – pusstunda ar kājām līdz tuvākajai metro stacijai, divas pārsēšanās un pusstunda ar kājām līdz pašai vēstniecībai, kura atrodas Pekinas glaunākajā rajonā - visapkārt ir viesnīcas, restorāni, parki un vēstniecības no visas pasaules. Latvijas vēstniecības darbinieki ļoti laipni izskaidroja vēlēšanu procesu, pārbaudīja pasi, iespieda zīmogu un pavadīja uz telpu, kurā veicu savu izvēli. Parasti Latvijā balsojot, mana telpa ir tieši 1x1 metrs ar aizkariņu priekšā un daudz samestiem un neizlietotiem vēlēšanu biļeteniem uz galdiņa. Šoreiz tiku apsēdināta baltā ādas dīvānā aiz matētām stikla durvīm, kur uz kafijas galdiņa man priekšā bija vēstniecības pildspalva, ar kuru tad arī izdarīju savas atzīmes vēlēšanu biļetenā. Par ko balsoju, tas lai paliek uz manas sirdsapziņas, galvenais, ka esot ārzemēs, pēkšņi gribas būt īstam savas valsts patriotam un darīt visu, lai to paceltu saulītē.
Kad biju savu aploksni iemetusi vēlēšanu urnā, arī pārējie latvieši, gan iepriekš satiktie, gan nupat ieraudzītie, ieradās balsot. Katram tika izrādīta tāda pati cieņa kā man, un, kad arī vēstniece nonāca pie mums lejā, sajutāmies kā īsta latviešu kopiena Pekinā. Pāris kopbildes un ar gandarījumu par paveikto, devāmies satikt vēl tos, kas bija pirms mums jau sarakstā, lai kopīgi ieturētu vakariņas īstā latviešu gaisotnē.
Satiktie cilvēki Pekinā katrs ir ar savu stāstu, kāpēc viņi ir te. Piemēram, Kārlis studē dokturantūrā, Anna strādā bērnudārzā, Māra studē ķīniešu medicīnu, Rihards ir apmaiņas braucienā no Londonas, Ričards te studē jau vairāk kā trīs gadus, es pasniedzu latviešu valodu. Cik latviešu, tik stāstu. Vislielākais pārsteigums man bija apziņa, cik tomēr Latvija ir maziņa, kad pavērās vēstniecības durvis un ienāca puisis ar meiteni arī nobalsot. Ieraudzīju un uzreiz atpazinu savu skolas laiku kolēģi un draugu Andri, ar kuru nebijām tikušies vismaz pēdējos piecus gadus! Un nu satiekamies Pekinā! Acīmredzot ir jāapbrauc puse pasaules, lai uzzinātu, kā iet bērnības draugiem.
No dažādām Pekinas pusēm esam visi sanākuši kopā, lai apzinātos, cik maza ir Latvija, jo iepriekš nekad neredzētie cilvēki izrādās ir draugu draugi un katram ar katru ir kāds kopīgs paziņa Latvijā. Likās, ka nevis atzīmējām vēlēšanu notikumu, bet svinējām sevi, savu būšanu te un apziņu, ka svešā zemē satiktais latvietis ir tikpat mīļš un dārgs, kā draugs, ko atstāji mājās. Vai Latvija mums visiem ir mājas? Jā, arī tiem, kas te jau ir vairākus gadus. Tikai latvietis sapratīs, ko nozīmē Deju un Dziesmu svētki, kāpēc Latgale ir Zilo ezeru zeme, vai ko nozīmē Ziemassvētki latviskā garā. Un nav jau tālu 18.novembris, lai mēs visi atkal sanāktu kopā un sajustos lepni par to, no kurienes esam nākuši un kuru vietu mēs saucam par mājām.